Attaisnojums
17. mar 2010. 09:42
Nepārmet,ka man spārnu trūkst,
Toties pārpārēm ir ilgu...
Kaut arī dvēsele īgnumā rūgst,
Kuļoties ikdienas smilgās.
Nepārmet man,ka spārnu trūkst,
Ka es-kā akas vinda:
Toreiz,kad spārnus dalīja,
Pēdējā stāvēju rindā.
Atslegas vārdi: dzeja18356
Komentāri (4)
- Šķirot:
- Jaunie komentāri sākumā
- Jaunie komentāri uz beigām
Dzēsts profils
17. mar 2010. 22:14Reizēm mūs visus pārņem nepamatotas skumjas...
Dzēsts profils
17. mar 2010. 11:08skaisti!!!!!!!!!!!!!
Dzēsts profils
17. mar 2010. 10:52Skatos smuka meitene, apsēžos blakus, lai iepazītos. Bet šī lec kājās, bēg prom un kliedz: - Stulbeni, šī ir sieviešu tualete!
Dzēsts profils
17. mar 2010. 10:49un sita lidotaja, ko mocas...atraujies vienreiz no sirds un bus vieglak......