Mierinājums...
30. mar 2010. 10:01
Jel neraudi viena
pie bērza
Daugavas krastā
Tu skaista kā saule
Un nesaprasta
Pāri Tev dzērves
Lido
Uz zemi,kur mīla mīt
Un skumjas
Kā pērnās lapas
No kokiem krīt
Jel neraudi viena
Pie bērza
Tavs princis
Pie Tevis
Drīz stās
Un kāda vientuļa dzērve
Ar zelta spārniem
Pa ziedošu pļavu
Nāks
Jel neraudi viena
Pie bērza...
Atslegas vārdi: dzeja18356
Komentāri (3)
- Šķirot:
- Jaunie komentāri sākumā
- Jaunie komentāri uz beigām
Dzēsts profils
30. mar 2010. 22:07Neraudāšu,Evita,neraudāšu... Bet dzejolis,lai arī skumjš (Ar Tavu atļauju-pat traģisks),ir ļoti labs!
Heino K. 30. mar 2010. 12:48Evita...ar Tevi kaut kas nav kārtībā...šādas rindkopas parasti cilvēki raksta drūmajos rudens vakaros....nevis tagad ,jaukajā pavasarī...paskaties uz ielas,cilvēkiem acis mirdz,pamosties tak no ziemas guļas!Ārā viss notiek....
Dzēsts profils
30. mar 2010. 10:04