Kā Tevi sauc? – MĪLESTĪBA. Kur Tu dzīvo? – PASAULĒ.

- Nevar būt, cilvēki saka, ka Tu esi tikai pasakās. – Jā, tā ir gan – ESMU TUR KUR MAN TIC. Un pasaku sauc CILVĒKA SIRDS. Tajā mīt sapņi un ilgas. Tauriņu spārniem.

- Nevar būt, nu Tu mānies. Pasakas ir grāmatās rakstītas. Bērniem. Un sapņi nav tauriņi. Ko Tu mānies? Ko galvu man jauc?

- To LIELO pasaku grāmatu par DZĪVI cilvēki sauc. Un katrs ar savu roku burtus tajā raksta. Par mani stāstot brīnumus zilus un zaļus. Kāds TIC un sapņi tam PIEPILDĪTI TIEK. Cits kāds saka „nevar būt” un skumst ik dien. Asaras lej, rūgtu biķeri dzer. Un mani meklē šaubu ēnu valstībā. ES ESMU PASAULĒ. SIRDĪ TAVĀ. PASAKĀ TAVĀ. Ar ziliem ziedu zvaniem. Ar varavīksnes tiltu. Ar sudraba rasu. Ar zelta Saules stariem.

- Nevar būt. – TICI UN TAD REDZĒSI MANI PASAULĒ SAVĀ KO CILVĒKI PAR DZĪVI SAUC.