Švītīgā elegancē dvēsele tērpta,
Briljantos vēsos tā sasieta laistās
Un baidās kļūt pelēka,
Baidās būt īsta-
Šķīstības nievās tā sendienās nīsta...
Kā zvirbulēns pelēks uz rasotas smilgas
Dvēsele skurinās,
Atklājas,
Raud,
Trīsuļo sapņi, kas līmēti sirdī,
Nepiepildīt,
Neaizskart tos,
Jo dvēsele negaisa mākoņos...
Pārlūzīs mākoņi,
Izšķilsies zibšņi,
Krūtīs mazs putnēns sadegot kliegs,

Celsies no pelniem,
Izlidos,
Dziedās-
Brīvam kļūt debesis neaizliegs!