Ezītis teica Lācītim:
— Cik tomēr ir labi, ka mēs esam viens otram!
Lācītis pamāja ar galvu.
— Tu tikai iedomājies: manis nav, tu sēdi viens un nav ar ko parunāt!
— bet kur tu esi?
— manis nav...
— tā nemēdz būt, teica Lāčuks...
— es arī tā domāju, teica Ezīts...
— bet pēkšņi manis pavisam nav... tu esi viens... nu ko tu darīsi?
— iešu pie tevis...
— nu muļķīts! ... manis taču nav!
— tad tu sēdi pie upes un skaties uz mēnesi...
— arī pie upes nav...
— tad tu aizgāji kaut kur un vēl neesi atgriezies... es skriešu, pārmeklēšu visu mežu un tevi atradīšu!
— nē,teica Ezīts... — manis ne drusciņas nav... saproti?
— ko tu man piesējies?- sadusmojās Lāčuks... - Ja Tevis nav, tad arī manis nav... saprati?
Atslegas vārdi: dzeja18356
Nav ta!Kadreiz bija Lenina piemineklis-viss CIP vareja macities Liela Vadona atzinas-izteicienus-citatus-bija Stahanoviesu tilts-vareja atstat berniem-gajejiem-bija...
Ne!Ezitis sakuma braucot ar laci blakusvagi-nedaudz to piekepaja...
Ezītis miglā.
Sākums ir labs ! Bet pārejais gan ir skumīgi parto ežuku un lāci !