Skatiens...

11. apr 2010. 00:13

Skatiens...

Dziļš un noteikts skatiens nopētīja mani ikreiz, kad atradāmies viens otram blakus. Skatiens, kas nemulsa, kas ieurbās manās acīs pat nepakustinot acu plakstiņus. Sākumā šajā skatienu cīņā, Tu uzvarēji. Par Tevi visi runāja. Tava slava gāja Tev pa priekšu. Vēl nesatikusi Tevi, manī jau bija atmodināta instinktīva interese redzēt, sajust un iepazīt.

Tajā pašā laikā jau bija zināms pirmais šķērslis. Tev jau bija attiecības, Tu jau biji sasaistījis savu dzīvi ar vēl kādu citu. Man, kā personai, kura pati bija pietiekoši vīlusies savā dzīvē, sapratusi, cik rūgti sāpīga var būt patiesība un mīlestība, pat nebija doma iekļūt Tavā dzīves virpulī.

Tavs raksturs, Tavas personības īpašības pašas iekaroja mani. Tavs skatiens nebijās klaiņot pa manu stāvu, manu dzīvi. Tava interese bija vairāk kā pārliecinoša. Mans skatiens mulsa. Plānais ledus, pa kuru mēs abi staigājām, ar katru tikšanās reizi kļuva vēl plānāks – tas draudēja salūst. Šī trauslā robeža. Es baidījos. Un tas bija saprotams. Es apzinājos, ka nedrīkstu to pārkāpt, lai gan nezināju, kā lai apdzēš to, ko Tu esi manī spējis iedegt. Šīs sajūtas manī viļņoja. Pavadot Tevi ar skatienu, mana sirds jau gaidīja nākošo reizi, kad Tavs skatiens, nenovērsdamies no manis, spēs stāstīt ko jaunu, ko neparastu, bet tomēr tik līdzīgu maniem dzīves uzskatiem.

Zinātkāri vairs nebija iespējams apdzēst. Ar laiku mans skatiens atbildēja Tavam, it nemaz nemulsdams. Sarunas. Atpakaļ ceļa vairs nebija. Tu iekaroji mani. Es padevos, lai gan apzinājos, ka tas viss ir tikai zagti citas sievietes dzīves mirkļi, ka tam nebūs mūžīga turpinājuma, ka tas spēs atkal mani salauzt, kā jau tas bija noticis iepriekš. Bet kā lai nepadodas tam, kas vilina, kas aizrauj tikpat līdzīgi kā zieda nektārs kameni?.. nē, tam pietrūka gribasspēka.

Tā pagāja visa vasara. Likās tā tas turpināsies mūžīgi. Mēs bijām viens otram nepārejoši, tādi kā apdulluši no šīs pirmās tikšanās reizes, kura jau tad lika apjaust, ka tā vienkārši mūsu ceļi nekrustosies – būs kas īpašs, savādāks, ne tāds kā citiem. Un tas bija īpaši.

Bet cik gan ilgi var turpināt šo trijstūri?... ar laiku nāca apjausma. Lai gan Tavs skatiens vēl arvien spēj man likt mulst un skraidīt skudriņām pa ķermeni, dzīves īstenība atausa ātrāk par iespējamo traģēdiju.

Tev ir bail zaudēt to, kas Tu jau esi. Atzīt to, kā vairs nav.

Tā ir Tava izvēle. Tu vēl joprojām savās attiecībās. Es turpinu savu dzīvi. Tavi vārdi: „Kur Tu biji agrāk, kāpēc manā dzīvē parādījies neīstajā laikā?”, ir tik skaisti, bet reizē arī tik sāpīgi mūsu attiecību dzīves realitātei.

Un tā mēs turpinām dzīvot, apzinoties, ka esam viens otram liegti un tajā pat laikā tik nepārejoši, kā magnētiņi, kas pievelkas.

Un Tavs dziļais skatiens, kurš spētu mani pacelt virs mākoņiem,

tā arī paliek tikai līdz galam nepiepildīts sapnis...

tikai skatiens...

Tavs skatiens...

Atslegas vārdi: dzīve38617

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Komentāri (1)

Dzēsts profils 11. apr 2010. 00:15

Autorizācija

Ienākt