Ar pasauli vien nepietiek, lai iepazītu Tevi.
Dažreiz liekas esi augstās domās par sevi,
Te Tu smaidi, te Tu atkal raudi –
Spēlējot ar citu jūtām, viņu labvēlību baudi.

Uzspīlēto smaidu dāvā pa labi , pa kreisi.
Savu iedomāto lepnību tagad līdzi sev nesi,
Man gribas jautāt? Kas Tu patiesībā esi?
Tavas acis nejūtot mīlu izskatās tik vēsi…..

Runāju ar Tevi, bet kā pret sienu.
Apnicis viss, jo tā notiek ik dienu,
Pietiek! Es vēlos tikai vienu,
Tevi mīlēt un par to Tev sejā kliedzu.

Vai atceries, naktis, kurās liesmoja jūtas?
Mēness naktstauriņam deju pēdējo lūdzas.
Pēc saldajiem putekšņiem garšoja Tev lūpas...
Pār augumu noslīdēja viss, maigākās rokas.

Tagad es no jauna saucu Tevi,
Lai atgādinātu Tev par sevi –
To , ka es Tevi mīlu to tagad Tu redzi,
Manā sirdī liesmu dedzi kā sveci.

Ar pasauli vien nepietiek , lai izteiktu Tev savu mīlu.
Un tas , kā dari Tu mani nemirstīgi dzīvu,
Es ar Tevi kopā palikt vēl gribu –
Sagaidīt saullēktus ar smaidu ik rītu.

Tie bija mūsu abu kopīgie sapņi.
Kā Tu tagad skarbi pasmieties par tiem vari?
Savu sirdi nocietinot pret mani auksti smaidi –
Saki man? Vai nicinājums tas liek justies labi?

Man Tevi vajag kā gaisu, kuru elpot.
Sirds no Tava skatiena pagurst Tevi redzot,
Gribu dzirdēt vārdus, kas liktu iekliegties BEIDZOT!
Bet mans saprāts man jauta? „ Vai es visu nesasteidzot?”

Tagad es vēl mīlu Tevi.
Bet drīz es vairs nepazemošu sevi,
Paldies Tev par visu ko man devi,
Bet tagad mani aizved tālāk dzīves ceļi.

Bet būs drīz atkal jaunas naktis.
Kurās liesmos mūsu kvēlākās jūtas,
Pēc saldajiem putekšņiem, nu jau garšos CITAS lūpas –
Un pār augumu noslīdēs VIŅA viss, maigākās rokas.