Švītīgā elegancē dvēsele tērpta,

Briljantos vēsos tā sasieta laistās

Un baidās kļūt pelēka,

Baidās būt īsta-

Šķīstības nievās tā sendienās nīsta...

Kā zvirbulēns pelēks uz rasotas smilgas

Dvēsele skurinās,

Atklājas,

Raud,

Trīsuļo sapņi, kas līmēti sirdī,

Nepiepildīt,

Neaizskart tos,

Jo dvēsele negaisa mākoņos...

Pārlūzīs mākoņi,

Izšķilsies zibšņi,

Krūtīs mazs putnēns sadegot kliegs,

Celsies no pelniem,

Izlidos,

Dziedās-

Brīvam kļūt debesis neaizliegs!