Savas smadzenes mēs varam iedomāties kā datoru, kurā atkal un atkal darbojas viena un tā pati programma, kamēr mēs pieslēdzamies un izveidojam jaunu. Apgūstot uzzinām, cik tas ir vienkārši. Mēs varam spēlēties ar visām realitātēm, ieejot neierobežotu iespēju laukā. Un piekļuve kļūst arvien vieglāka un vienkāršāka. Un jo vairāk cilvēku atradīs šīs durvis, jo vieglāk tās būs ieraudzīt citiem.
Un tad - atskatoties uz pēdējo gadu pārdzīvojumiem -– necieņu, mīlestības trūkumu, sāpes, slimības, ciešanas,... sapratīsim, ka tas viss bijis līdzīgs sapnim.
Tad, kad sapratīsim, ka aiz visa tā stāv pieredze, kuru paši vēlējāmies, mēs to pieņemsim ar mīlestību, un viss pārējais pazudīs, burtiski pats no sevis.