Cik viegli sajukt prātā
no saules un pavasara,
no kliedzošu gulbju bariem
un ilgu vakariem,
tik dīvaini tukšiem un gariem.

Tik viegli ierakties sūnās
un apaugt ar dzērvenēm,
tādām, pelēkas saules sasildītām,
mazliet rūgtenām,
un drebošu pirkstu izglāstītām.

Līdz mulsumam skatīties acīs
savam atspulgam peļķē,
muļķīgu varžu izlēkātā,
un domāt, cik labi
ar smaidu sejā krist grēkā.

Cik viegli sajukt prātā
no ilgām un vientulības,
no aizslēgtām durvīm citā pasaulē,
un mēģināt nekliegt,
kad skaudra sāpe dzeļ dvēselē.

Cik grūti atrast sevi,
savu spēku un pacietību -
rāpties kalnā, kam virsotnes nav,
jo pusceļā varbūt
šķība jautājuma zīme stāv.

Tik viegli sajukt prātā
no tauriņu dejām krūtīs
un kliedzošām ilgām pēc tevis,
jo atkal, kā parasti,
man jānāk pašai pie sevis...

/wnk.Laimdota/