Pasaulē viss ir kaut kā dīvaini iekārtots. Ir laimīgie, vai arī nelaimīgie, kas viens otram sapņaini acīs veroties, dveš trīs vārdus, ko, laikam vismaz vienu reizi dzīvē, kādam esam teikuši ikviens. Ir tādi, kas klusībā tvīkst viens otra uzmanības, bet atklātībā skaļi viens par otru ņirdz, kā jau tas lielākajiem ienaidniekiem pienākas. Ir tādi, kas visu mūžu mīl un tiecas pēc kāda, kurš šķiet tāls un neaizsniedzams, un ir tādi, kas atrodas viens otram blakus, bet šos trīs vārdus dveš tikai viens no viņiem.......

Domājot par to visu, man prātā nāk staigans purvs, kurā ir cinīši, uz kā pakāpties un ir akači, kuri var aizraut melnā nebūtībā. Mēs, ikviens, esam purva bridēji. Ikviens no mums vismaz reizi dzīvē nonāk purva malā, bet katrs rīkojamies pa savam. Kā tautas mēlē saka: „Kā es māku, tā es maunu!” Un parasti mēs pie šī purva nestāvam vieni, vienmēr ir kāds, kuram, pēc mūsu domām, ir jāmērc kājas brūnajā rāvā līdz ar mums.
Kā ir ar mani? Hm, es esmu no tiem apmātajiem, kas brien purvā, bet man ceļabiedrs mīņājas purva malā un tā arī īsti nav drošs, ka grib brist. Reiz jau viens ceļabiedrs viņu ir pametis, reiz jau viņš ir jutis dūņaino rāvas garšu, reiz .......... Bet es brienu un ceru, ka reiz viņam pietiks dūšas. Cerība esot muļķu mierinājums. Tā gan, bet muļķiem radīta pasaule. Un nesakiet, lai beidzu māžoties un lienu laukā, kamēr vēl varu. Nevajag............. Mums katram savs purvs ir jāizbrien. Bet kā ir ar jums?