Kad mēs piedzimstam, mēs sākam rakstīt jaunu grāmatu katrs pats par sevi. Cik tā būs bieza, neviens no mums to nezin. Kāds saturs un sižets tai būs - to mēs katrs veidojam dzīvojot. Laiks neapstājas un nežēlo nevienu, liekas tikko bijām mazi bērni, kuri skrēja pa pagalmu un spēlēja bumbu, bet nu jau esam pieauguši cilvēki. Un nepaspēsim ne acis pamirkšķināt, ka vecuma slieksnis klauvēs. Bet ne par to vajadzētu uztraukties. Jautājums ir - Kā Tu dzīvo savu dzīvi?
Priekš sevis - Vai kādam citam?
Lidojot mākoņos un ticot ka visu pie kājām kāds noliks?
Piepildot savas vēlmes uzšpļaujot pārējiem uz galvas?
Visiem būtu jāsēro, ja Tev ir slikts garastāvoklis?
Ja gribi, lai Tevi ciena, cieni citus! Nedari to, ko negribētu, lai dara Tev! Dzīvo dzīvi, lai nebūtu vēlme atgriezties pagātnē, jo to mēs izdarīt nevaram. Padomā pirms kādam ko saki, jo varbūt tie būs pēdējie vārdi ko kāds dzirdēs. Domā par saviem mērķiem, kurus esi sev nostādijis un sāc tos īstenot. Cieni citu padomus, jo svešas acis reizēm redz vairāk par tavējām.
Pozitīvas domas galvā, un uz priekšu!