Ārā bija ziema. Viņa devās uz priekšu un zem viņas nodeldētajiem zābakiem bija vien sniega paliekas, kas centās saplūst ar dubļiem. Visu iepriekšējo nedēļu bija lijis, bet naktīs no aukstajām debesīm krita baltas, gaisīgas sniega pārslas.
***
Pagājušajā naktī viņa bija redzējusi kā snieg. Viņa bija pamodusies tieši pusnaktī no trokšņa, kas nāca no āras. Tieši zem viņas loga bija stāvējis Dzērājonkuls. Tā šo, visnotaļ nepatīkamo vīru, dēvēja visi pagalma bērni. Šis, pēc skata nelaimīgais cilvēks, parasti bija redzams iereibis, taču retumis mēdza būt dienas, kad viņš nomazgājās un staigāja pieklājīgā apģērbā un ne no viņa miesas, ne drēbēm nenāca alkohola smārds. Bet tai mirklī, viņš atradās zem meitenes loga, ceļos nokritis, vaimanājot par saplēsto dziras pudeli. Un viņa bija nodomājusi: „Kā cilvēki nonāk tik tālu?” Pēc pārdesmit minūtēm Dzērājonkuls bija nozudis, bet viņa, paslēpusies aiz aizkariem, turpināja stāvēt pie loga un vērot to pat vietu, kur viņš bija tupējis līdz beidzot sāka taustīties pa tumšo istabu meklējot Marlboro paciņu. To atradusi, viņa klusītēm uzvilka halātu un uzgāja uz balkona. Viņa aizdedzināja mazo „indes kociņu” un ievilka pirmo dūmu. Apkārt viss bija kluss. Nevarēja dzirdēt arī pūces no tuvējā meža. „Baiss klusums...-” viņa pie sevis bija nodomājusi, „klusums pirms vētras.” Vienīgais, ko meitene dzirdēja bija viņas pašas ieelpa, papīra degšana un izelpa. Pārsteidzoši skaļas bija likušās šīs skaņas. Tiklīdz cigarete bija nosmēķēta viņa to pārmeta pār balkona malu un vēroja kā sarkanā oglīte lēnām izdziest. Viņa iedomājās par to, ko reiz viņai bija teicis, kāds svešinieks, kas lūdza šķiltavas, cigareti nedrīkstot aizmest nenodzēstu, jo varot pazaudēt mīlestību. Viņa pasmaidīja un nodomāja, ka viņai tas nedraud. Viņai taču nebija, ko mīlēt, neviena paša. Un pēkšņi viņa kļuva skumja. Mīlēt taču ir skaisti. Bieži vien, mājās ejot, viņa noskatījās uz parkā sēdošajiem pāriem, viņu smaidiem, skūpstiem un to kā viņi saņem viens otra roku un pazūd no skatiena. Tiklīdz mazā, sarkanā gaismiņa bija pazudusi, sāka snigt. No melnās bezgalības, kas pavērās virs galvas, krita baltas pārslas. Viņa izstiepa savu trauslo roku, lai sajustu... Un sniega pārsla nosēdās uz viņas siltās plaukstas. Viņa pavilka roku tuvāk, bet no pārslas bija palikusi vien maza ūdens pilīte uz kuru meitene brīdi skatījās kā brīnumā. Tad, paceļot plaukstu augstāk ,viņa nolaizīja mazo ūdens lāsi no tās. Viņa vēlreiz pavērās melnajās debesīs un krītošajā sniegā, tad atkal uz plaukstu un devās atpakaļ istabā. Pilnīgās lūpas smaidīja. Tāpat kā viņas brūnās acis. Ielīdusi atpakaļ gultā viņa nodomāja, ka ir karaliene. Ledus karaliene, kurā iekšā dzīvo sniegpārsliņas nāve un aukstums. Ar tādu domu viņa aizmiga.
***
Lai arī viņa juta, ka kājas slapjas un sāk salt, viņa turpināja doties uz priekšu. Viņas skatam jau pavērās galamērķis – mežs. „Jau tumst.” viņa nodomāja. Vakars strauji tuvojās, lai atkal pazustu un atstātu visu naktij, kas piebārstīs plašumu, virs meitenes galvas, ar debesu spīdekļiem. Viņa devās uz priekšu nedomājot par to, ka nāk tumsa un vēl mazāk par saviem nosalušajiem pirkstiem. Iekšā bija tukšums. Un tā esamība viņu sāpināja pat vairāk kā atstumtība un vientulība.
***
Jā, viņa – vienmēr atstumtā, gan no līdzcilvēkiem, gan tēva. Visi, ko meitene satika ikdienā no viņas izvairījās un neviens neteica kāpēc. Viņa arī nejautāja. Visa viņas ģimene ir tēvs. Neviena cita viņai nav. Par spīti tam, tēvs nekad nav viņu mīlējis. Viņš nodrošinājis viņai visu, tikai ne mīlestību. Viņa zin, ka tas ir tādēļ, ka māte nomira dzemdībās. Reiz viņa mēģināja uzsākt sarunu, bet tēvs vienkārši klusēdams paņēma mašīnas atslēgu un devās prom, atgriežoties vien rīta pusē. Šajā pasaulē nav nevienas dzīvas dvēseles, kas viņu mīlētu. Viņa pazīst mīlestību tikai no grāmatām un turpina ilgoties... Viņai sāp.
***
Līdz taciņai bija vairs pāris soļi. Viņa izvilka cigareti, aizpīpēja un devās uz priekšu. Taisni iekšā tumsā. Vietumis vēl bija redzams sniegs. Bet zem priedēm un bērziem manīja vien nedzīvu zāli un pelēko zemi. Šodien vairs nebija tik kluss. Viņa dzirdēja kā no kokiem pil ūdenslāses. Pil un izšķīst pret auksto zemi. „Lai jau padzerās” viņa pie sevis noteica un ievilka dūmu. Viņa gāja neatskatoties uz gaismām, kas palika aiz viņas. Priekšā pavērās vien tumsa un viss, kas palicis no sniega. Bez bailēm un satraukuma viņa devās tumsas rīklē. Varbūt šoreiz viņa atradīs sevi. Bet , varbūt, pazudīs pavisam... Nometusi cigareti viņa dzirdēja savu mērķi. Ūdens šalkoņa vilināja arvien tuvāk. Un viņa šim kārdinājumam padevās. Meitene bija klāt. Viņas lūpas smaidīja... Par spīti tukšumam, kas plosīja viņu no iekšienes. Uz mirkli viņa pat par to aizmirsa un raudzījās ezerā, kurā spoguļojās mēness. Šovakar vējš valdīja pār klusumu un turpināja dzenāt pa ūdens virsu mazus, sīksīkus vilnīšus, kas izkropļoja mēness atspulgu. Meitene apsēdās uz laipas un pārmaiņus skatījās uz mēnesi un tā atspulgu. Viņa sēdēja un domāja. Par dzīvi... Nāvi... Un augstākiem spēkiem... Pēkšņi viņa izdzirdēja soļus. Vieglus, tik tiko dzirdamus. Viņā pamodās bailes no nezināmā, taču tikpat ātri norima. Iestājās klusums. Tikai sekundes... un soļi kļuva skaļāki. Viņa juta. Aiz viņas bija vēl kāds. Viņa redzējā siluetu. Vēl melnāku kā nakti. Tas spēlējās uz ūdens... Spēlējās ar viņas prātu un bailēm. Kāds bija aiz viņas, taču viņa nepagrieza galvu, lai redzētu... Tā viņa vēl brīdi klusēja un skatījās debesīs. Arī tumšā silueta īpašnieks stāvējā turpat līdz beidzot sakustējās... Pakāpās soli uz priekšu un apsēdās blakus meitenei. Laiks turpināja skriet, bet meitene joprojām nebija gatava redzēt. Pat ne tagad, kad tas jau bija blakus. Viņa turpināja lūkoties debesīs. Mēness sasien un nomierina. Beidzot viņa iebāza roku kabatā un no saņurcītās Marlboro paciņas izvilka cigareti... Viņa jau grasījās aizsmēķēt, kad viņas acu priekšā parādījās uguns, ko turēja raupja roka. Viņas acis vēlējās redzēt... Viņa aizpīpēja un pagriezās pret nakts būtni. Pirmo reizi mūžā viņā ieskatījās viņa acīs. Viss cits pazuda viņas skatienam. Viņa redzēja tikai sāpes, kas nāca no šīm acīm un, uz brīdi, pat sajuta tās savā dvēselē. Viņas tukšums bija aizpildīts... un viss vienalga , ka tas vilkās tikai pāris sekundes... Šīs acis bija redzētas neskaitāmas reizes, bet ne tā kā šovakar... Tās vairs neklāja reibuma plīvurs, kas parasti bija aizsedzis dvēseles sāpes un vientulību. Tas bija viņš – Dzērājonkuls. Viņš neteica ne vārda. Tikai klusēja. Dažreiz klusums spēj pateikt daudz vairāk kā vārdi. Viņi abi sēdēja un vērās mēness atspīdumā. Bija nakts un varēja just tās atnesto vēsumu. Un viņš uzsāka sarunu...
-Tev nav bail?
-No kā man baidīties? No Tevis?
-Jā, visi zin, ka esmu vecs dzērājs. Par mani runā daudz slikta.
-Bet vai kāds ir padomājis kāpēc Tu dzer?
-Vai tad kādu tas maz interesē?
-Jā, mani.
Sekoja klusums. Viņš domāja. Un arī viņa domāja. Un mēness lēja savu gaismu pār viņu galvām.
-Zini... tā ir smaga tēma.
-Runājot paliek vieglāk.
-Jā, tā runā... Bet vai tā arī ir?
-Es nezinu. Un arī tu nezināsi, ja nepamēģināsi.
-Vēlies zināt visu no sākuma?
-Ja vien vēlies stāstīt...
-Pie visa vainīga mīlestība.
-Tu vismaz zini, kā tas ir- mīlēt.
-Jā, bet par kādu cenu?
-Vai tad bija tik slikti?
-Zini, meitēn... problēma ir tā, ka bija pārāk labi.
-Tad kas notika?
-Tas ir garš stāsts. Un jau ir vēls.
-Man ir daudz laika. Un majās mani arī neviens negaida.
-Bet kāpēc tu gribi zināt?
-Es par mīlestību zinu tikai no grāmatām. Visām tām bijušas laimīgas beigas. Man apnikušas pasakas. Es gribu dzīvot realitātē.
Viņš izvilka cigareti. Viņa tāpat. Viņi aizpīpēja. Pēc pirmā dūma stāsts varēja sākties.
-Tas bija tik sen... Man bija 20. Viņu sauca Aija. Viņa bija manas māsīcas draudzene. Tieši māsīca mūs arī iepazīstināja. Viss notika ļoti ātri. Viņā bija kaut kas tāds, kas mani pievilka jau pirmajā sekundē, kad viņu ieraudzīju. No viņas zaļpelēkajām acīm staroja maigums, miers un tājā pat laikā arī kaisle. Un viņas garie mati... Mani pilnībā apžilbināja viņas neticamais skaistums. Bet tiklīdz mēs sākām runāt, bija skaidrs, nekas mūs nespēs šķirt. Viņa nebija tāda kā citas. Viņa bija kas daudzreiz vairāk nekā es būtu varējis sapņot. Vienā acumirklī viņa sagrieza visu manu dzīvi par 180 grādiem. Tas bija kā zibens no skaidrām debesīm. Es zināju, mums lemts būt kopā.
-Viņai arī tā likās?
-Jā, meitēn, viņai ar... Zini, mēs uzreiz atradām kopīgu valodu. Viss bija kā pasakā. Mēs apprecējāmies. Mums bija viss. Un pēc neilga laika viņa pateica, ka mums gaidāms bērniņš. Tā bija laimīgākā diena manā mūžā. Bet zini... ne vienmēr viss notiek tā, kā ir plānots...
Un atkal iestājās klusums. Viņa gaidīja turpinājumu... Taču viņš klusēja. Viņa pagriezās un redzēja, ka blakussēdētāja acis spīd... Savāds valgums bija tās pārņēmis. Vai tiešām viņš raudāja? Meitenes sirdī kas notrīsēja un viņai sāpēja... Nedroši viņa palūkojās viņa acīs vēlreiz, bet uzreiz novērsās. Mēness. Jā, viņa skatīsies uz to un jautās.
-Tu raudi?
-Jā, meitēn, raudu... Nedaudz par sevi un, varbūt, nedaudz dēļ tevis...
-Dēļ manis?
-Dēļ tevis un tai pat laikā nē...
Viņai nebija ko teikt. Viņa klusēja. Kārtējās cigaretes dūmi sāka plēnēt gaisā.
Ieelpa... Papīra degšana... Izelpa...
Un viņš turpināja.
-Tas bija ļoti smagi. Joprojām ir... Es biju tik sasodīti laimīgs. Es varēju stundām ilgi turēt roku uz viņas apaļā vēdera. Un stundām klausīties. Es nevēlējos laist garām nevienu sirdspukstu, nevienu kustību. Neskaitāmas stundas pavadīju lasot pasakas savam vēl nedzimušajam bērniņam. Es viņu tik ļoti mīlēju. Vairāk par visu. Pat vairāk par Aiju. Tā taču bija daļiņa no mums. Mēs to bijām radījuši... Pats Dievs bija svētījis mūsu savienību. .. Svētījis ar šo mazo radībiņu, kas auga manā mīļotajā sievietē. Man likās, ka neviens mums to nevar atņemt... Bet zini... Tie bija maldi. Dievs mums deva šo svētību un tas pats Dievs mums to arī atņēma...
-Kā?
Viņa jautāja. Pavisam klusi un nedroši. Viņai nebija jāskatās, lai zinātu, ka viņa acīs ir asaras. Viņa to vienkārši juta. Arī pār viņas vaigiem tās lēnām ritēja lejup...
-Redzi... Dzemdības sākās par agru. Nekas neaizmirsīšu kā sēdēju baltajā koridorā un gaidīju. Viņai sāpēja... Man nebija jādzird ne vaidi, ne kliedzieni, lai zinātu. Mana sirds to juta. Es sēdēju un ar trīcošu sirdi turpināju gaidīt, kad dzirdēšu bērna raudas. Es vēlējos redzēt, sajust un sadzirdēt. Turēt rokās mūsu mīlestības augli. Palūkoties viņas acīs.
Viņš nespēja runāt tālāk. Asaras bira un viņa rokas trīcēja. Arī meitene raudāja. Viņi klusēja. Tikai vēja šalkoņa pārtrauca nomācošo klusumu. Pat mēness paslēpās aiz mākoņiem.
-Tā bija meitene?
Viņš neatbildēja. Tikai bezpalīdzīgi pamāja ar galvu. Sekoja dziļa ieelpa. Viņš bija gatavs runāt. Tikt vaļā no visa, kas mocīja viņa dvēseli un prātu jau gadiem.
-Mana mazā meitenīte... Tik daudz reižu biju iedomājies kā tas būs... Redzēt viņas pirmos soļus... Dzirdēt pirmos vārdus un smieklus. Taču nebija lemts. Es sēdēju un gaidīju. Un pēkšņi vaidi izbeidzās... Nebija arī kliedzienu. Arī bērna raudas nedzirdēja. Laukā iznāca sieviete un pateica, ka Aija ir paģībusi, bet ar viņu viss būšot kartībā. Sievietes seja... Tā pateica visu. Es sapratu, ka bērniņš nepiepildīs mūsu dzīves nedz ar smiekliem, nedz raudām... Viņa piedzima nedzīva. Plaušas vēl nebija attīstījušās un viņa nespēja uzņemt skābekli. Kad es iegāju iekšā es redzēju guļošo Aiju. Bet māsiņa rokās turēja nedzīvo bērniņu. Meitenīte bija zila. Es nespēju valdīt asaras. Tā sajūta... Bezpalīdzība. Apziņa, ka nevaru neko mainīt, ka esmu bezspēcīgs Dieva un likteņa priekšā un tie abi bija sazvērējušies. Arī tonakt bija pilnmēness. Un tā bija nelaimīgākā diena manā mūžā.
Viņš apklusa. Jau atkal sekoja dziļa ieelpa. Viņš turpināja.
-Meitenīti aiznesa. Es apsēdos uz gultas līdzās Aijai. Viņa gulēja, taču es zināju, ka viņam pamodīsies un man būs jāpasaka... Es nezināju kā... Es saņēmu viņas silto roku savējā un gaidīju. Likās ka paiet vesela mūžība. Viņas acis atvērās un viņas lūpas smaidīja. Asaras lauzās ārā un es nespēju izdvest ne vārdu. Viņa saprata, ka tās nav laimes asaras. Bet es nespēju viņai pateikt ne vārda. Man nepietika spēka. Un viņa... sāka jautāt... kliegt. Viņa tam nespēja noticēt. Es mēģināju viņu apskaut, mierināt, bet viņa mani atgrūda. Viņa bezpalīdzīgi sita pa manām krūtīm līdz beidzot padevās asarām. Es biju viņai līdzās ik sekundi, taču nespēju atrast vārdus, kas spētu viņu nomierināt. Tāpat arī es neguvu mieru. Pagāja pāris dienas un mēs jau atkal bijām mājās. Aija bija ieslīgusi depresijā. Mēs gandrīz nesarunājāmies. Viņa nevēlējās, lai es esmu viņai blakus. Vienīgais, ko viņa vēlējās, lai mūsu meitiņa būtu dzīva, taču tas nebija iespējams. Laiks gāja uz priekšu. Reiz atnākot mājās es pieķēru viņu ar spilvenu rokās. Viņa iztēlojās, ka tā ir mūsu meita. Viņa tam dziedāja šūpuļdziesmu. Es piegāju viņai klāt un teicu, ka tas nav mūsu bērns. Spilvens tika nolikts un viņa raudot ieslēdzās vannasistabā. Tur viņa pavadīja stundas un es sēdēju durvju otrā pusē un klausījos viņas bezpalīdzīgajos šņukstos. Arī es raudāju. Tā pagāja dienas un nedēļas. Un kādu dienu, atnākot mājās, es atradu viņu uz grīdas. Viņa gulēja pati savu asiņu peļķē... Šīs pašas asinis vēl nesen bija traukušās cauri viņas vēnām un piepildījušas viņas ķermeni ar dzīvību. Es biju atnācis par vēlu. Viņa jau bija mirusi. Viņu aizveda uz morgu un viņas vecāki parūpējās par bērēm. Man vairs nebija nekā. Ne bērna, ne sievas. Es biju palicis viens . Tā arī bija diena, kad es sāku dzert. Todien es nozvērējos, ka nekad vairs neiemīlēšos un esmu turējis šo zvērestu. .. Esmu atradis citu veidu kā apslāpēt sāpes.
Stāsts bija galā. Viņš beidzot varēja uzelpot. Patiešām bija kļuvis vieglāk. Viņš bija atbrīvojies no mazas daļiņas savu sāpju, kas bija mocījušas viņu jau gadiem. Meitene turpināja domāt par dzirdēto. Viņa neuzdeva jautājumus. Viņa klusēja. Un mēness atkal spīdēja tikpat spoži kā sākumā. Vējš turpināja dzenāt pa ūdens virsu mazos, sīksīkos vilnīšus, kas izkropļoja mēness atspulgu. Meitene atkal pārmaiņus skatījās uz mēnesi un tā atspulgu. Sāka snigt. Dzērjonkuls piecēlās, it kā atvadoties uzlika savu roku uz meitenes pleca, un devās prom. Meitene palika sēžot. Viņa izvilka cigareti, aizsmēķēja un domāja: „Mīlestība nav tāda kā grāmatās. Tā salauž cilvēku, padara to bezspēcīgu. Ak, Dievs, es redzēju viņa sāpes, es tās sajutu. Es negribu mīlēt! Es nedrīkstu! Nekad! Es negribu lai mani mīl. Negribu izpostīt neviena dzīvi... Vienmēr esmu bijusi, esmu tagad un arī nākotnē palikšu viena! Līdz pat savai nāvei. Un nekad nebūs savādāk. Es zvēru...” Visas viņas ilūzijas par mīlestību bija iznīcinātas. Alkas pēc mīlestības bija zudušas. Viņa vairs negribēja neko. Tukšumu viņas sirdī tagad aizpildīja zvērests. Meitenei ar to pietika. Un atkal viņa pavērās augšup. Virpuļodamas lejā traucās baltās, aukstās sniegpārsliņas. Viņa novilka cimdu, pavērsa plaukstu pret debesīm un skatījās kā sniegpārsliņas kūst. Viņa atcerējās domu ar kādu bija iemigusi pāgājušajā naktī. Viņa taču ir karaliene. Ledus karaliene, kurā iekšā dzīvo sniegpārsliņas nāve un aukstums... Beidzot meitene piecēlās un devās mājup. Pēkšņi viss likās viegli... Viņa beidzot jutās labi. Patiešām labi.
***
Ārā atkal bija ziema. Un viņa atkal gāja pa to pašu ceļu...Uz to pašu vietu, kurā pirms trim gadiem bija devusi zvērestu. Viss bija tāds pats kā toreiz... zem viņas nodeldētajiem zābakiem bija vien sniega paliekas, kas centās saplūst ar dubļiem. Visu iepriekšējo nedēļu bija lijis, bet naktīs no aukstajām debesīm krita baltas, gaisīgas sniega pārslas. Viņa izvilka cigareti, aizpīpēja un devās uz priekšu. Taisni iekšā tumsā. Vietumis vēl bija redzams sniegs. Bet zem priedēm un bērziem manīja vien nedzīvu zāli un pelēko zemi. Nebija arī klusuma. Viņa dzirdēja kā no kokiem pil ūdenslāses. Pil un izšķīst pret auksto zemi. Viņa ievilka dūmu uz smejoties atcerējās : ”lai jau padzerās...” Viņa gāja neatskatoties uz gaismām, kas palika aiz viņas. Priekšā pavērās vien tumsa un viss, kas palicis no sniega. Bez bailēm un satraukuma viņa devās tumsas rīklē. Reiz viņa tur atrada sevi... Nometusi cigareti viņa dzirdēja savu mērķi. Ūdens šalkoņa vilināja arvien tuvāk. Un viņa šim kārdinājumam padevās. Meitene bija klāt. Viņas lūpas smaidīja. Viņa atkal bija te. Šovakar, kad vējš valdīja pār klusumu un turpināja dzenāt pa ūdens virsu mazus, sīksīkus vilnīšus, kas izkropļoja mēness atspulgu. Viņa atkal apsēdās uz laipiņas un domāja. Viņa atkal lūkojās mēness gaismā... Zvanīja telefons... Andrejs. Viņa pacēla roku, atvēzējās un iemeta to ūdenī. Nē, viņa negrib just! Viņa nejutīs! Bet bija par vēlu... Viņa jau juta. Viņa aizdedzināja cigareti un raudāja. Zvērests bija lauzts. Meitene mīlēja. Bet nedrīkst! Viņa sēdēja un domāja par Andreja acīm... Balsi... Par to, kā viss nonāca tik tālu... Nē, viņa tam neļausies. Tika ievilkts pēdējais dūms. Viņa no kabatas izvilka maku... Attaisījusi to vaļā, viņa uzreiz ieraudzīja meklēto... Mazu, spožu, asu žileti... Šis mazais nieciņš viņu atbrīvos no jūtām, no zvēresta... No dzīves... Nebūs vairs nekā. Viņa pacēla augstāk piedurknes. Viņa griezīs. Līdz ar asinīm aizplūdīs arī viss pārējais. Viņa saspieda mazo asmenīti ciešāk starp pirkstiem. Tas mirklis bija klāt. Viņa grieza. Asinis plūda pār viņas roku... Viņa paņēma žileti otrā rokā... Un grieza atkal... Viņa apgūlās uz laipiņas. Viņas kreisā roka bija pārkārusies pār laipu... Dzīvība lēnām pameta viņas miesu... Asinis lāses tecēja gar viņas trauslajiem pirkstiem. Tieši ūdenī. Tumsā tās likās melnākas par nakti... To redzēja tikai mēness... Meitene lēnām iemiga... Uz mūžu... Ūdens pie laipas bija kļuvis sārts no viņas asinīm. Pēdējā ieelpa... Vairs nebija nekā. Ne sāpju, ne jūtu ne arī zvēresta... Tikai mēness aukstā gaisma vēl glāstija meitenes ķermeni... Un vējš gaudoja... Viss mežs šalca... Un no aukstajām debesīm sāka krist baltas, gaisīgas sniega pārslas. Tās virpuļoja gaisā līdz beidzot atrada savu vietu meitenes melnajos matos un asinīs... Viņa vairs nebija ledus karaliene. Viņas pašas vairs nebija...
***
Nakamajā rītā meiteni atrada uz tās pašas laipiņas... Tikai mēness zināja kāpēc viņa bija šķirusies no dzīves...
***
Viņš raudāja. Viņa meita bija mirusi. Atņēmusi sev dzīvību... un nekad neuzzinās cik ļoti viņš viņu bija mīlējis. Bet viņš nevarēja savādāk. Bija neiespējami uz viņu skatīties. Viņa bija tāda pati kā viņas māte. Acis... mati... lūpas. Viņam tas likās pārāk smagi... Viņu mocīja atmiņas un sāpes par zaudējumu. Lai kā viņam bija gribējies apskaut meitu, viņš to nespēja... Un tagad jau bija par vēlu. Neko vairs nevarēja mainīt. Viņš aizgāja uz savu darbistabu. Apsēdās krēslā pie galda un atvēta pirmo atvilki. Tur tas gulēja ... Mazais revolveris. Viņš darīs to, kas jādara. Nav jēgas dzīvot. Viņš to paņēma rokās, atvēra muti un sekoja šāviens.... Asinis... Nāve.
***
Pagāja gadi. Un šis notikums aizgāja nebūtībā... Tikai Andrejs iereibis staigāja pa ielām... Kā atgādinājums... Taču neviens nezināja un neviens arī nesaprata... Tikai mēness zin šo stāstu visā tā pilnībā...