Vāra sveces liesmiņa noplīvo kā dzīvotgriba. Pelēks pelēkums caur ziemas padebesi saltiem ledus pirkstiem pieskaras sirdij. Acis meklē gaišumu . Kaut vienu saule stariņu! Un mākonis dzenā mākoni. Raug, kā brīnums izveidojas debeszils ezeriņš ar sārtu mākoņa maliņu, kur gaišai domai uzmesties. Saules stars ir tepat, līdzās, un apzeltī skumjo domu. Neskumsti!
Tas nekas, ka pelēks. Tas nekas ,ka kāds sāpinājis. Tas cilvēks nepadomāja par to, kā var sāpēt; nezin, ka var būt tikai vienas sāpes.Un tu piedod tam ,kurš nezin. Lai nezin! Lai nekad neuzzina, kā sāp vientulība, un cik rūgtas ir sāpes, kuras pārklāj ar melnu tumsu it visu.To nesaki! Tās sāpes ir tavas. Tām melnā un pelēkā krāsa ir māsas.
Tici! Pasaulei ir arī citas krāsas. Un pasaulē nav tikai ļaunums vien. Lūk, tu jau ej un meklē, un noķer prieku un pieraksti to. Tu mācies pierakstīt prieku. Pat to vāro sveces liesmiņu noglāsti ar skatienu siltu. Tu pamanīji spītīgi košo pienenes ziedu, kas kā maza saulīte skarbajā ziemas vējā pagalma vidū pieglaudusi sirdi zemesmātei.Tu vēl tici labajam, un tici, kamēr dzīvo!
Un tas saltums, tas ledus gabaliņš caur asinīm tavām līdz sirdij neaizkļūs.Tu to izkausēsi.Ar to labo, kas tevī pašā.Ar karstu sirdi.Tu mazliet uzvarēsi un uzvaru svinēsi. Mazu uzvaru pret ļaunuma pilienu, kam nebūs” samaitāt visu meduspodu.”
Tu iesi un atkal un smaidīsi, un meklēsi cilvēkus. Tu tiem atkal ticēsi.Nu- nevar viens cilvēks izdzēst ticību visai cilvēcei, dzīvei, rītdienai! Tas tā nevar būt!