..sensenos laikos visi esot zinājuši, kas ir Laime, jo Laime staigājusi starp ļaudīm visiem labi ieraugāma un saredzama. Cilvēki zinājuši, kur viņu atrast, un allaž cits citam pastāstījuši, kur Laimi meklēt. Laime bijusi pavisam parasta sieva, tikai acis nav bijušas kā cilvēkiem. Laimei bijusi viena liela acs, un tā bijusi galvvidū, uz galvas. Acs allaž skatījusies debesīs. Laimei bijis bērns, viens vienīgs ,un Laime to gauži mīlējusi. Te kādu dienu, nez kā tas gadījies, Laimes bērns pazudis. Laime aiz bēdām nezinājusi , kur likties. Tad nu noticis tā, ka Laime palikusi neredzama un sākusi klīst pa pasauli, savu bērnu meklēdama. Bet tā , ka viņai acs bijusi galvvidū, tad nu katrs bijis jāceļ augšā, lai to apskatītu. Kad Laime cēlusi, ikviens varējis cerēt, ka viņš ir tas Laimes bērns. Bet cilvēki pasaulē daudz. Laime meklējusi un meklējusi, cēlusi un laidusi atkal zemē, bet kā nevarējusi tā nevarējusi atrast savu bērnu. Un tā vēl šobaltdien Laime staigā pa pasauli. Un cilvēki vairs nezina kā senos laikos, kur Laime meklējama. Un Laime nezina , kur laimesbērns. Un katrs var cerēt, ka viņš ir tas laimesbērns....!!!!...varbūt tu tas esi???