Ne vienmēr var atrast tos īstos vārdus, lai neliktos kā mānīšanās tā sevis atvēršana. Vai Tu tam ticēsi, ja kāda atvērsies?

Sevi atvērt-nesanāk-atslēgas nava!Uzticēties-nesanāk-tev ņem un atsūta daiktu!visi domā,ka zina ,ka jūt-ne sūda!neviens neko nezina-tikai to ko katrs aеļauj zināt pats par sevi-bet ,vai katrs zina par sevi visu?laikam jau nē!

Ne jau blogos.
Pāris reižu ir bijusi sarakste, vairāku mēnešu garumā, kad tiešām uzticies tam cilvēkam, pilnīgi. To jau intuitīvi sajūt, ar kuru tu vari būt atklāta, nepiespēlējot neko. Esmu pat tādas lietas uzticējusi, kad savādāk..būtu saplīsusi mazliet, un es zināju, ka mani papaijās, nomierinās, ne jau daiļrunātājs kaut kāds, bet cilvēks, kuru sajūti tuvu pat.....cauri visiem tiem kilometriem un baitiem. Bieži- tas palīdzējis, tādai, kā man, kas nedalās ar savām īstajām sajūtām pa labi un kreisi, ar daudzpazīstamiem- ne tik. Bet te- atvērt sevi vaļā???? Pāris reižu to izdarīju.Ieguvums?? Sajutos stulbi pēc tam.

Liela uzticība Amigosam, šeit labāk acis un sirdi nevērt vaļā...

    Es Tevi redzu,
    Tu mani nē,kad lietus līst.
    Es Tevi mīlu,
    Tu mani nē,kad rozes vīst.

Kā lai ierauga, ja neatvērsies?

Mīlestība ir akla. Laulība tev atvers acis.

nee neredzu!

atver viņai savu sirdi............pārējais atvērsies pats no sevis..............

Es tevi neredzu  

Ja, ļoti labi!   Bet kapēc tu divas rindas uzreiz???

cerība ir laba lieta. diemžēl telepātiskā komunikācija pie mums vēl ir pārāk vāji attīstīta, lai darbotos reāli, tā ka nāksies vien runāt tāpatās

kas tā par Īkstīti tev visu laiku traucē redzēt ;))

Never, nospļaudīs. Vai "spārnotos" padomus iedos. Nekad never vaļā.