Harlows - Stāsts par maniem suņiem.

***

Pirmā nodaļa

Rīga, 1999. gada maijs. Deglava iela, māja tieši pretī Pāvela baznīcai. Mēs izejam no mājas, iznirstam no pavārtes un esam acu pret aci ar savu jauno kaimiņu - Pāvela baznīcu.
Jau mēnesi kopš pārcēlāmies uz šejieni no Čaka ielas, es nevaru vien beigt brīnīties par šo vareno celtni, zvanu skaņām Lieldienās un nožēlojamo skatu baznīcas priekšā. Parkā ar retajiem krūmiņiem un nedaudziem soliņiem mūžīgi atrodas nevīžīgi tērpti un netīri cilvēki, kuri grauž saulespuķu sēklas un dzer tuvējā točkā atšķaidīto spirtu. Pie soliņiem mētājas tukšas PET pudeles un narkomānu izlietotās plastmasas šļirces.
Viņi iemanās pat nākt mūsu kāpņu telpā, lai varētu sev vēnā ievadīt kādu reibinošu šķidrumu. Pirms nedēļas pirmo reizi pa logu sētas pusē redzēju kā trīs tīņi, jaunākais manā vecumā, bet vecākajam ne vairāk par septiņpadsmit, paslēpušies aiz šķūnīšiem kaut ko sev ievadīja vēnā. Tad nedaudz apdulluši un smiedamies viņi devās ārā no sētas. Jaunākais panācis pārējos, pāris reizes ar izlietoto šļirci tiem caur drēbēm iedūra mīkstumos un smējās.
Pirms dažām dienām viens no šiem narkomāniem gulēja mūsu kāpņu telpā un es nevarēju viņam tikt garām. Tas bija gadus piecpadsmit vecs puika, tikai pāris gadus vecāks par mani. Viņš gulēja uz trepēm stiklaini glāžainām acīm, vērās nekurienē un svētlaimīgi smaidīja. Es papurināju viņu aiz piedurknes, lai pamodinātu un ieraudzīju sadurstīto elkoņa locītavu. Nedaudz virs tās vēl atradās gumijas žņaugs, bet otrā rokā plastmasas šļirce. Viņš sakustējās un es nevilšus atsprāgu no viņa nost, es baidījos, ka tik viņš man neiedur ar izlietoto adatu. Tā varēja būt arī inficēta ar vīrusu hepatītu vai pat HIV.
Izskrējis no mājas es no tuvākā telefona automāta piezvanīju tēvam. Vēl pēc kāda brīža redzēju viņu iznākam no vārtrūmes no nododam pusaudzi tikko piebraukušai ātrās palīdzības brigādei. Noglaudījis manu gaišmataino galvu, viņš cieši man apsola: - Ceturtajā maijā man būs brīvdiena, aiziesim pie Brīvības pieminekļa un tad dosimies uz Centrāltirgu meklēt tev suni.
Ir saulaina ceturtā maija diena. Uz ielām izkarināti karogi un daudziem cilvēkiem rokās ir ziedi. Daudzi lēni pastaigājoties dodas uz centru pie pieminekļa, lai atzīmētu Neatkarības deklarācijas pieņemšanu pirms astoņiem gadiem. Gaisā virmo kaut kāda netverama aura, kuru šķiet es jau esmu kādreiz izjutis, bet nespēju atcerēties – tik sen tas viss ir bijis. Mēs kopā ar visiem dodamies turp, kur šodien satek cilvēku straumes.
Mildu ieskāvusi cilvēku jūra, tā viļņojas, brīžam viļņveidīgi uzvirmo, lai uzgavilētu pie mikrofona teiktajam, un izspiestu no pieminekļa zonas krievvalodīgos provakātorus ar plakātiem, kuri cenšas uzsākt kautiņu televīzijas kameru priekšā. Tomēr plakātu vienalga ir mazāk nekā sarkan-balt-sarkano Latvijas, dzelten-zaļ-sarkano Lietuvas un zili-melni-balto Igaunijas karogu. Aiz tiem nekā nevar redzēt, tāpēc tēvs mani uzceļ sevi uz pleciem.
No turienes paveras lielisks skats uz Bastejkalnu un pieminekli. Turot paceltajās rokās augstu paceltas trīs zvaigznes, kas simbolizē Latvijas novadus, Mildiņa cieši veras uz pieminekļa pakājē stāvošo godasardzi, oratoriem kas nomaina viens otru pie mikrofona un milzīgo pūli, kas līdzīgi skudrām nāk no visām pusēm arvien vairāk un vairāk.
Viņa atceras ne tikai šodienu, viņa atceras arī 88 un 89 gadu, kad grupas Helsingi-86 mudināta šeit atkal, pēc ilgiem apspiestības gadiem, tauta sāka pulcēties viņas pakājē un sāka justies kā viena nācija – latvieši. Tie bija Folkloras festivāli un 23. augusta pasākumi, Molotova – Ribentropa pakta sakarā, kad Baltijas valstis saskaņā ar slepenajiem protokoliem pārgāja PSRS ietekmes zonā. Arī tad es, Helsingu bērns, kā dažkārt mani dēvē tēvs, jo arī esmu dzimis 86 gadā, biju pie pieminekļa un vēroju visu no tēva pleca augstuma.
Tiesa, es no tā visa neko neatceros, tik melnbaltajās fotogrāfijās es redzu ka tā patiesi viss bija. Gan tad, gan pašlaik pieminekļa pakājē, zem uzraksta TĒVZEMEI un BRIVIBAI ir izveidojusies milzīga ziedu jūra, kurai šķiet nav ne sākuma, ne gala. Pie pašas pamatnes, uz kartona gabaliem novietotas, deg svecīšu virtenes. Tās ir kā dzīvas un es nespēju atraut no liesmiņām savu skatu. Acīs sāk ņirbēt, man sareibst galva un es ciešāk pieķeros tēva galvai un aizveru acis.
- Miķeli, uzmanīgāk, izplēsīsi man visus matus!- mani realitātē atsauc tēva balss. Es atveru acis un palūkojos apkārt. Es sēžu tēvam uz pleciem, rokās turu Selgu - 405 sarkanā krāsā, kas pārraida translāciju no Augstākās padomes, kur pašlaik norit balsošana par Latvijas Neatkarības deklarāciju. Mēs ar tēvu stāvam Brīvības pieminekļa pakājē blakus izstīdzējušam garam angļu ceļotājam smieklīgā platmalē, plānā vējjakā un lielu piepūšamu globusu uz muguras. Mums garām, ar ieslēgtiem radio aparātiem rokās, uz Augstākās Padomes pusi steidz cilvēki, lai ar savu klātbūtni atbalstītu deputātus, kuriem jāpieņem lēmums un jābalso par Māti Latviju, mūsu kopējo Tēvzemi.
Cilvēki steidzas, bet tēvs kaut ko angliski stāsta Džonijam, pasaules apceļotājam. Džonijs smaida un arī kaut ko stāsta. Kā izrādās, viņš ceļo tikai kājām un neizmanto transporta līdzekļus, jo ir no Greenpeace, viņš cīnās par dabu, par ekoloģiju. Kamēr tēvs runā ar Džoniju, māte no malas ar fotoaparātu mūs iemūžina. Parakstījies uz globusa, tēvs arī man ļauj tur uzrakstīt savu vārdu. Es lepni uz mīkstās virsmas uzvelku – MIKS. Džonijs uz atvadām mani noskūpsta uz pieres un mēs jau piebiedrojamies cilvēkiem kas dodas Doma laukuma virzienā.
Balsošana ir tikko beigusies – Neatkarības Deklarācija ir pieņemta. Apkārt atskan gaviles, pland mazi karodziņi rokās, cilvēki apkampjas, skūpstās, daudziem acīs prieka asaras. Arī tēvam un mātei. Viņi skūpstās, raud un smaida. Es nesaprotu kāpēc, un tāpat kā visi, enerģiski vicinu mazo karmīnsarkano karodziņu ar balto joslu vidū. Es esmu laimīgs – cilvēku un karodziņu ir ļoti daudz.
Cilvēki Doma laukumā pašķiras, tur no balsošanas nāk mūsu deputāti. Priekšā Ita Kozakēviča, Juris Dobelis, Škapars, Bresis (pats neatceros, par tiem man stāstīja vēlāk tēvs) un vēl daudzi citi. Tauta uzgavilē, pasniedz ziedus, arī viņu ceļā nomet ziedus. Visi ir lepni par gūto uzvaru. Tā ir mūsu atbilde 20. janvāra notikumiem, OMON apšaudēm un ilgu gadu pazemojumiem. Mēs atkal esam vienoti, mēs esam tauta, kas neļaus sevi vairs pakļaut svešām varām. Mēs visi dodamies uz krastmalu.
Visa krastmala ir aizpildīta, satiksme apturēta, visi klausās tiešo radiotranslāciju un gaida kad Latvijas karogs tiks uzvilkts Svētā gara tornī. Cilvēki cieši saspiedušies viens pie otra, sarunājas, apsveic viens otru un raugās uz Rīgas pili. Un lūk, tas lēni tiek uzvilkts mastā. Skan Latvijas himna un cilvēki vienbalsīgi dzied: - Dievs svētī Latviju, ak, svētī jel to. . . - Spožas saules apmirdzēts tas beidzot paceļas mastā un visi aplaudē. Apkārt skan dažādi vārdi un saukļi: - Brīvību, brīvību! Brīvu Latviju! Lai dzīvo brīvā Latvija!
Tauta netaisās izklīst, visi ir ļoti saviļņoti un priecīgi, klausās kārtējo runātāju. Visi ir ļoti noguruši un laimīgi. Arī es. Es vienkārši aizmiegu tēvam uz pleciem un gandrīz noveļos zemē.
- Miku, kāp zemē, es vairs nevaru tevi tik ilgi noturēt. - un tēva spēcīgās rokas mani noceļ zemē. Es atkal esmu 99 gadā, blakus Brīvības piemineklim un cilvēku jūrai. Cilvēki sāk pamazām izklīst un arī mēs ar tēvu gar kanālmalu dodamies, kājām dodamies uz māju. Ir tikpat saulaina un silta ceturtā maija diena kuras nevilšus atcerējos. Ja godīgi, tad man viss ir sajucis, vai es to visu redzēju savām acīm, vai tās ir tēva atmiņas it kā manām acīm.
Mājās nonākam vēlā pievakarē, bet vēl ir ļoti gaišs. Apstājušies pie vārtrūmes, mēs ar tēvu skatāmies uz Pāvela baznīcu. Saules staros mirdz vitrāžas un tēvs sola kopā ar mani aiziet paskatīties kā izskatās iekšpusē. Tēvs piesmēķē, es saviebjos un pagriežos uz pagalma pusi.
Ieraudzījusi mūs abus, mana divgadīgā kaķene nolec no otrā stāva loga un, asti lepni pacēlusi kā karoga mastu, dodas pie mums. Kaut arī viņa te dzīvo tikai mēnesi, viņa jau sadalījusi teritoriju ar pārējiem kaķiem, beigusi raudāt par atdāvinātajiem bērniem, šad un tad izskraidās pa sētu un uzturas mūsu malkas šķūnītī kā vasarnīcā. Uzmanīgi apskatījusies apkārt vai nav kur manāms viņas niknākais ienaidnieks, kaimiņu VASiņš Arro, viņa dodas pie mums.
Pēkšņi nezin no kurienes tas uzrodas un metas virsū Mukai. Viņa izliecās deviņos līkumos, kļuva līdzīga vien kupra kamielim, pēkšņi palēcās un uzlēca sunim uz skausta. Arro metās skraidīt pa sētu cenšoties tik vaļā no agresora, bet Muka ieķērusies skalpā, turējās kā žokejs zirgā. Apskrējuši pāris apļu apkārt pagalmam, Muka nolēca zemē un mierīgi apsēdusies, sāka sev ar mēli tīrīt kažoku. Arro nikns un apjucis ieskrēja atpakaļ savā dzīvoklī un no turienes sāka uz viņu bārties. Muka vienaldzīgi paskatījās uz viņu, nožāvājās un devās atpakaļ mājās. Mēs viņai sekojām.
- Mukai aizstāvis nav vajadzīgs, bet tev gan būs jāpameklē. - teica tēvs,- Tu taču zini, ka pašlaik pēc mātes nāves mums ar naudu ir tā pasliktāk. Gan jau atradīsim kādu suni, ne sliktāku pat Modu, ar sludinājumu palīdzību Reklāmā, Rīgas Balsī, kur citur.
Paraustījis mani aiz vaiga, izdarījis pāris boksa māņu kustības, viņš negaidot man iedeva buču un iegāja savā istabā. Viņam vēl bija jāuzraksta raksts par Neatkarības Deklarācijas astoto gadadienu un jānogādā tas redakcijā.
Ko viņš domāja teikdams: - Ceturtais maijs ir nozīmīgs datums, varbūt tieši šobrīd tavs suns tikai dzimst?
Iegājis savā istabā es paņēmu foto albūmu un skatījos uz savu pirmo, apzināti ņemto suni, uz Modu. Nezin kā viņai pašlaik tur Pārdaugavā klājas? Kādas nerātnības atkal pastrādājusi? Būs rītā jāpiezvana. Ar šo domu es arī iemiegu. Es atkal cerēju sapnī redzēt Karalieni Modu.

***

Otrās nodaļa

- Mammu, nu mam, es gribu sev suni, vienalga kādu, bet lielu,- es pieglaudos mātei pie vaiga un skatījos viņas zili pelēkajās acīs. Viņa arī būtībā gribēja suni, bet dzīvoklis bija komunāls. Jau ar kaķiem mums neveicās, un kaimiņu dēļ nācās tos atdot citiem. Dzīvoklī bez mums vēl dzīvoja divas ģimenes ar bērniem.
- Tu taču pats redzi kā mums kaimiņu brūk virsū par kaķeni, kaut arī viņa labi ja atskrien pa koridoru no mūsu ar tēvu istabas līdz tavējai, bet nokārtojoties uz poda, pati nolaiž aiz sevis ūdeni.
Tā bija pilnīga taisnība. Kad pirms diviem gadiem atnesu galīgi melno kaķēnu ar pāris baltām spalviņām uz krūtīm un zem astes, tēvs tā arī pateica nogrozījis galvu:- Nu gatavais MURLO!- Kas ir murlo, un ar ko viņu ēd, tēvs nezināja. Nu to nezinu arī es.
- Murlo, nu lai būtu Murlo, vismaz nebūs kārtējais Mincis, Pincis, Drincis.- Pie tā arī palikām, jo mur-lo saistījās ar murrāšanu.
Viņam pat nevajadzēja pieskarties, pietika tik nosaukt vārdu, un kaķīša dzirnaviņas sāka malt savas sapņu dzirnas. Pie tām bija neiespējami neaizmigt. Ja viņš uzrāpās uz ceļiem, jeb apmetās ap kaklu kā tāda mīksta šalle, varēji būt drošs, ka sasistais celis vai galva nesāpēs. Par viņa attiecībām ar Modu pastāstīšu vēlāk, bet par to kā pieradinājām pie poda, gan der apstāties sīkāk.
Murlo pie mums nokļuva mēneša vecumā, un katram kas reiz turējis mājās kaķēnu, ir pilnīgi skaidrs, ka jau ar pirmo dienu viņam jāiemāca iet uz kastīti. Liels mīnuss ir smiltis vai tā aizvietotājs kas laiku pa laikam jāmaina, bet smaka tomēr ar laiku paradās. Lai kaimiņi nenojaustu, ka mums ir kaķis, mēs, manot, ka Murlo kļūst nemierīgs, ķērām viņu pie duša un aiznesām uz podu nokārtoties. Viņam tas iepatikās, viņš pat speciāli, kad gribēja sev pievērst uzmanību, tēloja, ka viņam ir liela vai maza dabiska vajadzība. Ieraudzījis, ka jānospiež svira un ka arī viņš to var izdarīt ar ķepu, viņam pamudinājums nebija vajadzīgs. Arī vannas istabā viss bija vienkārši. Uzlēcis uz izlietnes un nokārtojis mazās vajadzības, viņš ar ķepu pastūma sviriņu un tad to pavilka atpakaļ. Tolaik tādi ūdens sajaucēji stāvēja tikai ķirurģijā un pie operāciju zālēm, bet mums tāds bija, nez par kādu blatu, uzlikts.
- Ja mājās parādīsies vēl suns, kaimiņi mūs noēdīs bez sāls. - mamma domāja kā mani atrunāt no suņa iegādes. Parasti viņa man visu atļāva un nerāja, ja kaut ko izdarīju ne tā, bet viņa man nespēja atteikt, ja kaut ko ļoti gribēju. Viņai bija jātur solījums ko viņi ar tēvu deva Jaunajā gadā. - Kad jutīsies varošs tikt galā ar suni, varēsi jebkurā laikā to sev sameklēt.
- Zini, Miku, bet tas nav tik viegli kā tu to domā. Kaķis pats par sevi rūpējas, bet par suni ir jārūpējas cilvēkam. Viņš jākopj, jābaro, jāmāca, agri no rīta jāved pastaigā suns nav vienai dienai. Vai tu to spēsi?- viņa bažīgi jautāja,- es pat nezinu ko iesākt.
- Varēšu mammuk, noteikti varēšu. Ja ar kaķi tieku galā, kas tur ar suni netikt? Ja agrāk gāju ārā viens, tad tagad es iešu ar suni. - es centos apvārdot mammu. Es nebiju paradis sūdzēties, ka man ne viss skolā un ar draugiem sētā ir kārtībā. Ja sūdzētos mammai, ka vecākie zēni man atņem pusdienu naudu, bet sētā krieveļi apsaukā mammu par kropli un ņirgājas par mums latviešiem, viņai atkal būtu uztraukumi, kļūtu slikti ar sirdi un atkal būtu jābrauc uz slimnīcu. To noteikti negribētu, jo es viņu ļoti mīlēju.
- Es jau tev daudz nevarēšu palīdzēt, pats redzi kā man klājas. - māte nopūtās un automātiski piespiedusi pirkstus pie delnas pamatnes, skaitīja pulsu. - Sešdesmit četri. Tu Miķeli ne vienmēr spēj saklāt savu gultu, izslaucīt vai izmazgāt savas istabas grīdu, arī mantas un rotaļlietas nespēj nolikt vietās, kā spēsi vēl tikt galā ar suni?
Vispār jau viņai bija taisnība par neuzklāto gultu un mantām. Kad sākas kāda multene jeb piedzīvojumu filma, vai pazvana Endijs, es aizmirstu visu uz pasaules un mantas paliek uz grīdas vai galda. Ja tā atklāti saka, tad pedantums man riebjas un, visvairāk, es neieredzu horizontālās virsmas. Ja varētu, tad aizliegtu tās ar likumu, atļautu tikai vertikālās. Uz tām vismaz nekrājas atvērtas grāmatas, lietoti trauki, dažādi vienubrīd vajadzīgi sīkumi un putekļi.
- Es apsolu mammu, ka no šodienas es visu izdarīšu pats, tev nebūs tas jādara manā vietā, es apsolu. - es kvēli tam ticēju, ka spēšu. Zobus tīrīt pēc katras ēdienreizes ar zobu birstīti es taču iemācījos un daru to regulāri. Arī mājas darbus izpildu pats un tikai tad eju dauzīties ārā, lasīt kādu foršu grāmatu vai skatīties televizoru.
- Labi, padomāsim ko darīt, bet vai tu atceries savu pirmo suni, kuru tēvs atnesa no zoodārza, kad mēs vēl dzīvojām Dzirnavu ielā?- māte pavaicāja un sāka smaidīt kā kaut ko patīkamu atcerēdamās.
Es centos kaut ko atcerēties, bet nespēju. Seši gadi bija pagājuši tik ātri un es vairs neatcerējos kas notika ar mani piecu gadu vecumā. Māte paņēma no sekcijas mūsu ģimenes foto albūmu un ātri to pāršķirstīja. Lūk mans pirmais studijas foto, blakus man līdzās rotaļu bokseris. Te vēl viena bilde, tiesa, taisīta mājās ar tēva veco Zenītu, bet blakus man atkal nenosakāmas šķirnes rotaļu bobis. Vecākiem nekad nebija savu suņu, varbūt tāpēc viņi mani bildēja ar tiem? Pēkšņi ieraudzīju Vērmanītī uzņemtu bildi kur man blakus pie kājminamās automašīnas sēdēja vācu aitu suņa kucēns un centās mani nolaizīt.
- Vai šis?- es jautāju norādījis uz melnā vestē tērpto kucēnu. Māte papurināja galvu un turpināja šķirt tālāk albūmu. Vēl pēc pāris lapām es ieraudzīju savu veco istabu Dzirnavu ielā un pie dīvāna sēdošu mazu rudu, nenosakāmas šķirnes šuneli ar atvērtu muti. Es sēdēju uz dīvāna un, ar šausmās ieplēsām acīm, nu gluži kā tādām apakštasītēm, lūkojos viņā. Varēja redzēt, ka suns centās, viņš gribēja man iepatikties, bet man jau acīs riesās asaras.
Es papurināju galvu. - Neatceros neko tādu. Vilciņu gan, kaut tas bija krietni agrāk par šeit uzņemto suni. - es pakasīju pakausi un sasprindzināju atmiņu.
- Ā, vai tas nebija gadījumā ap to laiku, kad es tēloju izpletņlēcēju un lecot no lielās sekcijas salauzu dīvānu? Vai tad tas bija?- es sāku kaut ko atcerēties. - Toreiz vēl gandrīz dabūju pērienu no tēva un nopirkām citu dīvānu. Vai redzi, fotogrāfijā vēl jauns. Kur palikās tas rudais šunelis?
- Es pat nezinu, Miku, kur viņš palikās. - viņa brīdi padomāja. - Varbūt aiznesa atpakaļ uz zoodārzu, varbūt pārdeva kādam Centrāltirgū pie Piena paviljona. Es pat neesmu pārliecināta, ka tēvs to dabūja zoodārzā.
Mēs vēl kādu stundu turpinājām aplūkot ģimenes bildes, un it visur kur bija sastopama kāda dzīva radība, laukos, mežā, cirkū, zoo vai kādā ceļojumā, es gandrīz vienmēr biju kādas dzīvas radības tuvumā. Mēs viens otru mīlējām un nebaidījāmies. Es pat tagad varu pieiet pie jebkura dzīvnieka un viņu paieskāt. Tiešām brīnums, ka nobijos no tā rudā kamoliņa.
Kaimiņi bija radi savā starpā, tik krusteniski saprecējušies. Pazīstama latviešu profesora meita un dēls saprecējās ar haholu brāli un māsu. Ja ar latvietes un hahola ģimeni, kurā bija divas knīpas uz pusi jaunākas par mani, vēl varēja būt kāds dialogs, tad ar haholietes un latvieša ģimeni kurā auga piecpadsmit gadīgs skuķis, tāds nevarēja pastāvēt.
Jānis pastāvīgi bija lopā, zaga produktus un mantas ko pārdot, un slēpās zem savas sievas Taņas brunčiem, kad tika pieķerts zādzībā. Taņa vispār prata visu sagriezt ar kājām gaisā.
Vienreiz, kad mājās bija Jānis un mēs ar mammu, viņš piegāja tai klāt un draudot ar nazi teica:- Ja tu vēl sūdzēsies un mani apvainosi manā dzīvoklī, es tevi, maita, novākšu.
Tieši tobrīd es no istabas ienācu koridorā. Māte izmantojot mirkli, kamēr nazis nebija pavērsts pret viņu, ātri ieskrēja istabā un pazvanīja uz policiju, tad pazīstamam zemessargam. Viņa pat uztraukumā neievēroja, ka nazis ir pāršķēlis delnu.
Kaimiņš sulīgi nolamājās, nogrieza virtuvē gāzes plīts degļus, un devās uz savu istabu izgulēt dzērumu. Pēc piecām minūtēm pie dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Es aizgāju atvērt durvis. Aiz tām, tērpušies bruņu vestēs un ar AKM rokās, drūzmējās kādi seši zemessargi.
- Kur ir tas bruņotais cilvēks?- pajautāja zemessargu komandieris.
- Tur, savā istabā, pēdējās durvis pa kreisi koridora galā. - es norādīju ar roku virzienu un vīri ātri devās pa koridoru gūstīt mūsu kaimiņu.
Vīri izvilka knapi uz kājām stāvošo Jāni, nolika to pie sienas, pacēla rokas virs galvas, papleta plati kājas, un ātri pārmeklēja. Cita ieroča, izņemot nazi ar asins pēdām, pie viņa neatrada. Vecākais komandieris sāka izprašņāt māti par incidentu, bet tieši tobrīd atkal atskanēja durvju zvans. Bija ieradusies policija bruņota ne sliktāk par zemessargiem.
Apskaidrojis policistam situāciju, atdevis lietisko pierādījumu, viņš pasauca vīrus un devās prom. Jānis tā arī palika stāvot piespiedies pie sienas ar paceltām rokām un paplēstām kājām. Varbūt aiz bravūras, bet atbildot uz policista jautājumiem, viņš neko nenoliedza. Policists visu rūpīgi ieprotokolēja. Tieši tobrīd atvērās ārdurvis un koridorā ienāca Taņa.
Ātri novērtējusi situāciju un visu sapratusi, viņa metās uzbrukumā:- Atkal tie mūdži kaimiņi piedzirdījuši manu vīru, izveduši viņu no pacietības ar savu smirdīgo kaķeni, un, nu grib viņu iedabūt cietumā. Jums tas nekad neizdosies!- un viņa kā tanks devās virsū policistam.
- Aizbrauksim uz iecirkni, tur visu noskaidrosim. - viņš teica un sāka vākt kopā protokolus un atkāpties. - Katrā gadījumā bez atskurbtuves neiztikt.
Pēc stundas visi, izņemot Jāni, jau bija atgriezušies mājās. Kaimiņiene atklāti pamīnēja un piedraudējusi mums ar dūri, iegāja savā istabā. Pēc stundām trim, ar kārtējo pudeles brāli ieradās arī Jānis. Viss palika kā bijis.
Manas nepārtrauktās lūgšanās un situācija dzīvoklī uzkarsa, un beidzot vecāki piekrita nopirkt suni bez dokumentiem. Tas, kā ģimenes loceklis, vienlaicīgi būtu arī mūsu sargs. Suņa šķirnes izvēle, meklēšana, ēdināšana, dresūra un ārā vešana pilnīgi gūlās uz maniem pleciem. Citi veto nepastāvēja. Arī finansiālas dabas ne.
Tā kā bija vasaras brīvlaiks, tad pastaigas pa tuvākajiem parkiem, kur pulcējās suņu mīļi, man bija viens vienīgs prieks. Pirmais rindas kārtībā protams bija Vērmanītis, manas bērnības parks un oāze. Tur man viss bija pazīstams un rosināja patīkamas atmiņas. Šeit bija manas pirmās šūpoles, smilšu kaste, pirmā kājminamā mašīna, trīsritenis un vēlāk divritenis. Te es jutos kā savējais un varēju pieiet klāt jebkuram cilvēkam un aprunāties. Bez kautrēšanās varēju uzkāpt uz mazās estrādes skatuvītes un sākt dejot vai dziedāt kopā ar pārējiem. Tikpat labi varēju nostāties blakus tēvam un stundām ilgi vērot kā viņš uz šaha dēļa sešdesmit četriem melnbaltajiem lauciņiem ar vīriem izcīnīja sīvas batālijas vadot savu kokā grebto armiju. Varēju arī pats uzspēlēt, bet tikai ne blicu – tas man nepatika. Man vēl patika ar kaukāziešiem uzspēlēt nardus un tos uzvarēt. Sākumā viņi bija pārsteigti, ka katrā partijā vinnēju 10 santīmus, tad viņiem kļuva kauns zaudēt puišelim, un viņi mani vairs neaicināja. Tas mani nespēja sarūgtināt, vai mazums kas te parkā ir darāms? Var zem lieliem valriekstkokiem atrast kādu nokritušu augli, vēja notrauktu zaru un uztaisīt kādu nelielu kuģīti, buras vietā uzspraužot saldējuma spīdīgo foliju un palaist to turpat strūklakā.
Nākamais rindas kārtībā bija Rīgas pilsētas kanāla posms sākot no tiltiņa pie Latvijas Universitātes līdz Bastejkalnam gar Aspazijas ielu. Kanālmalā vienmēr var pabarot pīles, bet pie Operas strūklakas vienmēr bija redzams kāds neliels šunelis - Jorkšīras terjers, mopsis, franču buldodziņš, kāds šnauceris vai pūdelis. Tur mīlēja apgrozīties smalkas dāmas ejot uz Operu. Pie Bastejkalna varēja pabarot gulbjus, bet uzejot augšā pašā Bastejā, pavērās lielisks novērošanas laukums.
Ja laika un enerģijas bija pietiekami, tad meklējumus turpināju Kronvalda parkā un pat aizgāju līdz Viesturdārzam. Biežāk tomēr no Bastejkalna devos uz Esplanādi, tad atpakaļ uz Vērmanīti. Dažas reizes aizgāju līdz Ziedoņdārzam, no turienes līdz Grīziņkalnam, bet laikam nebiju izvēlējies izdevīgu laiku un lielos suņus neredzēju.
Jau bija pagājušas trīs nedēļas, bet mans sapņu suns joprojām vēl nebija atrasts. Centrāltirgū pie kanāla redzēju vairākus piemērotus suņus, bet pirkt no pārpircējiem tomēr negribējās. Gribēju aizbraukt aplūkot suni mājās. Kā par spīti avīzēs nebija neviena piemērota sludinājuma un uz mūsējo arī neviens neatsaucās. Biju nokaitis nepacietībā līdz baltkvēlei, ka biju gatavs ņemt jebkuru lielo suni, kad pēkšņi atskanēja viens pēc otra divi telefona zvani. Abi piedāvāja it kā jauktenīšus.
Iedevis savu adresi, es piegāju pie loga un sāku lūkoties uz Lāčplēša ielu, kur pēc minūtēm trīsdesmit solīja piebraukt WV mikroautobuss ar četriem jaukiem kucēniem. Garām brauca mašīna pēc mašīnas, bet neviena zaļa WV busiņa tā arī neredzēju. Jau gribēju pazvanīt uz Imantu un teikt ka jau izbraucu, kad apakšā uz ielas kāds vairākas reizes nospieda klaksonu un ielas pretējā pusē apstājās armijas maskēšanās krāsās tērpts busiņš. Es ātri nosteidzos lejā.
No mašīnas izkāpa laucinieciska paskata trīsdesmitgadīgs pāris – vīrs un sieva. Sarokojāmies, tad vīrietis piegāja pie busiņa aizmugurējām durvīm un tās atvēra. Man pretī ar interesi vērās četri smaidīgi, pūkaini purniņi, bet paši suņi izskatījās pēc lielām, pelēkām, ļoti pūkainām sniega bumbām vismaz četrdesmit centimetrus diametrā. Tie bija kaukāzieša vai alabaja jauktenīši. Diemžēl tēvs nebija zināms, laukos par tiem varēja kļūt daudzi apkārtnes suņi.
Biju daudz domājos par suņa šķirni un galīgi aizmirsis ko īsti gribu – puiku vai meiteni. Kamēr klausījos par kucēna un kucītes atšķirībām un priekšrocībām, paņēmu rokās vismazāko no tiem. Tas svēra vismaz desmit kilogramus un es knapi to varēju pacelto to tā, lai arī tēvs no loga to varētu aplūkot. Kucēns smilkstēja, centās mani apošņāt un nolaizīt. Viņš visnotaļ centās man iepatikties.
Teicu, ka vēl braukšu skatīt vienu kucēnu Imantā, bet, ja tur nepaņemšu, tad vakarā noteikti paņemšu kādu no šim trijām burvīgajām kucītēm. Nav svarīgi kuru no dāvanām pieņemt, galvenais, lai mēs patiktu viens otram. Tā arī norunājām, ka vakarā garāmbraucot viņi apstāsies un uzpīpinās. Neiegājis mājās, dodos tieši uz staciju lai brauktu uz Imantu.
Nekad līdz šim vēl neesmu te bijis šajā Imantas daļā. Tā, manuprāt, ir haotiskākā vieta Rīgā, ja ne pasaulē. Ēkas izmētātas kā pagadās, kā likteņa vēja notrauktas lapas. Ēkas kas atrodas it kā uz vienas taisnes, brīžiem pieder te vienai, te otrai ielai. Tām bieži vien nama Nr. atrodas otrā pusē un tikai vienā tās galā. Ēka pagalma vidū starp sešām citām ēkām nepieder nevienai no piecām apkārt esošām ielām un tikai pēc pusstundas meklēšanas atrodu vajadzīgo adresi.
Nospiežu zvana pogu, aiz durvīm atskan tāda kā putnu vīterošana, tad aizdomīgi vaukšķi, bet neviens pie durvīm nenāk. Labi, ka var saklausīt klusus rējienus, tātad kucēni vēl nav atdoti kādam citam. Paveros ārā pa sestā stāva logu sētas pusē un meklēju kādu suni. Lūk, tur staigā viens solīda paskata rotiņš, vēl nedaudz tālāk ruda, līdzīga Austrumeiropas aitu sunim, kuce, vēl nedaudz tālāk spēlējas tumši brūns doberis ar apgrieztām ausīm un kupētu asti. Kā lai uzminu kuriem no tiem patrāpījies bandu bērns un kāds tas izskatās?
Aiz neko darīt es saku pētīt sētā notiekošo. Lūk, vientuļa ceriņu krūma malā, netālu no piedrazotās smilšu kastes, trīs 15-16 gadīgi tīņi kaut ko meistaro no tukšas PET pudeles. Saliekuši to kā hokeja nūju, viņi resnākajā galā ar nazi izgriež caurumu, tad ielikuši tajā sacaurumotu šokolādes metāla folijas gabaliņu, ieber tur kaut ko līdzīgu tabakai un ar šķiltavām aizdedzina.
Pieplacis ar lūpām, vietai kur jābūt korķim, puisis mēģina ievilkt plaušās gaisu. Pudele piepildās ar baltiem, cigaretes dūmiem līdzīgiem mutuļiem, un viņš tos alkatīgi ievelk sevī. Aizturot elpu, viņš improvizēto pīpi padod tālāk draugam. Abi pārējie seko viņa piemēram un aiztur elpu. Pēc brīža strauji izpūtis vēl plaušās palikušos dūmus, viņš noslauka asaras un atkal piezīžas pudelei. Viss atkārtojas vēl pāris reizes un puiši, nometuši pudeli turpat krūmos, iet pasēdēt uz soliņa. Viņu gaita ir nedaudz savāda, viņi runā bez mitas, viens otru pārtraukdami, un nemitīgi smejoties. Liekas, ka viņi ir saelpojušies smieklu gāzi un vairs nespēj sevi kontrolēt. Mazākais nometies uz ceļiem zemē, cenšas kaut ko tur uzzīmēt pārējiem, bet tad pēkšņi, nepaspējis paiet sānis, sāk konvulsīvi vemt. Viņa ķermenis raustās, nespēdams un nespēdams apstāties. Jau parādās žults zaļā krāsā, bet abi draugi turpina smieties un ar rokām grābstīties viens otram gar seju.
Viņiem strauji tuvojas sieviete ar rudo suni un kaut ko jautā. Liekas, ka puiši viņu neredz un nedzird, tie ir kā mēnessērdzīgi. Pasaukusi suni, viņa skriešus dodas uz kāpņu telpu. Vēl mirklis un, pie durvīm kurām biju zvanījis, parādās rudais suns. Viņš paskatās uz mani, paostīja durvju kliņķi un ierējās. Tūlīt jau aizelsusies parādās arī sieviete. Uzmetusi man skatienu, viņa uzprasa:- Tu pēc kucēna?- un atbildi nesagaidījusi aicina mani iekšā.
Ielaidusi lielo suni vannas istabā, viņa aizslēdz durvis un aizgājusi pie telefona uzgriež 03. Ātri paziņojusi par saindēšanos un nosaukusi adresi, viņa noliek klausuli un piegājusi pie loga, skaļi, lai dzird visa sēta, nokliedzas: Ļuba, ātrie jau ir ceļā, pastāvi klāt puišiem, man te steidzamas darīšanas gadījušās.
- Tu vēl nesmēķē?- viņa man jautā un aizdomīgi paskatās uz manām kabatām, vai tik tur nav ielikta cigarešu paciņa.
- Nē, nesmēķēju, man vēl tikai vienpadsmit gadu,- es papurinu galvu un nopietni atbildu. Izvilcis uz āru kabatas, es turpinu,- tēvs gan šad tad uzsmēķē, bet tikai uz ielas.
- Tavs tēvs pirms pusstundas zvanīja, nāc izvēlies sev suni. - un viņa pamājusi ar galvu, aicina man otrā istabā.
Istabas tālākajā stūrī ir tāds kā bēbju aizgaldiņš, aiz tā kārpās un cenšas izkļūt ārā divi, viens ruds kā māte, otrs melnā vestītē ar brūnganu krūtežu, kucēni. Sieviete paceļ sētiņu un melni rūsganais kucēns drāžas pie manis. Es pietupstos un viegli viņu noglāstu. Kucēns no labsajūtas apslapina grīdu. Sieviete aiziet pēc lupatas, bet rudais kucēns vēl joprojām sēž atvērtajā aizgaldā un aizdomīgi uz mani raugās. Es viņam laikam nepatīku. Melnīte aizjoņo pie māsiņas un aicina iepazīties ar jaunu spēļmantiņu. Paglaudu abas un pasviežu mantiņu, melnīte kā bulta aizjož tai pakaļ nu sāk mežonīgi purināt. Rudā māšele sēž un skatās uz viņu un necenšas atņemt to. Viņa ir īsta miera mika, lēnais divplāksnis. Es izdaru savu pirmo liktenīgo izvēli.
- Kura kucīte tev labāk patīk?- jautā saimniece ienākot istabā. - Abas ir labas. Rudā vairāk atsitusies mātē, bet melnīte tēvā. Žēl ka nezinu kurš tas ir, kādas šķirnes, ja vācu aitu suns, tātad radinieks, ja kāds dobermanis, tad ne. Katrā ziņā tavs suns būs tāds, kādu to izveidosi, viņš būs tavs spogulis.
Es pacēlu vienu rotaļlietu un metu to aizgaldiņa virzienā, bet viņa nokrita uz gultas. Melnīte ātri aizļepatoja līdz gultai un vienā paņēmienā ierāpās tajā. Laimīga par guvumu, viņa atkal apslapinājās un viegli nolēkusi no gultas, atnāca pie manis. Nolika pie kājām pīkstošo rotaļlietu, apsēdās un vērdamies man acīs pāris reizes skanīgi ierējās. Rudā netikusi gultā, daudz nepārdzīvoja, viņa atnāca pie mums un nogūlās blakus māšelei. Viņai vairāk patika vērot, nevis dzenāt pa dzīvokli putekļus.
- Es ņemšu melnīti, viņa ir tik cēla kā karaliene Moda, arī mantija tai jau ir. Viņa ir daudz enerģiskāka, dzīvespriecīgāka, un simpātijas mums arī ir abpusējas. - es noliecos un maigi paglaudīju savu jauno draudzeni. -
- Cik veca viņa ir pašlaik, kad jāpotē, ko labāk dot ēst un, visbeidzot, cik man par viņu ir jums jāmaksā?- es nobēru kā pupas, gribēdams ātrāk ar suni tikt mājās.
- Viņām pašlaik ir divi mēneši, potētas nav ne reizi, bet veterinārā klīnikā tev pateiks kad un kā jāpotē. Pirmo vajadzētu veikt tuvākajās dienās. - viņa teica un izvilka no kabatas zīmīti. - Te ir uzrakstīts, kad, kā un ar ko labāk barot, bet principā vari barot ko pats ēd. Barībai jābūt pietiekoši, var iedot kādu kauliņu ar gaļu, uzvārīt buljonu putrai, paretam iedot biezpienu un jēlu olu.
Es aplūkoju papīra lapiņu ko iedeva saimniece. Tur sīkā rokrakstā bija uzrakstīts viss, kas man tuvākajā laikā ir jāzina par suni un jādara. Pat kā labāk ierīkot sunim gultasvietu. Es vēl neko no tā visa nezināju, bet gan jau vilcienā izlasīšu kā nākas.
- Cik esmu jums parādā par suni?- es jautāju atkal un iebāzu roku kabatā lai izvilktu tos 3 latus ko man bija iedevis tēvs. Pēkšņi atskārtu, ka neesmu paņēmis līdzi ne kakla siksnu, ne kādu pavadiņu kurā vest suni. - Ak, esmu aizmirsis mājās amunīciju. Jums būs kāda veļas aukla?
- Pavadiņu iedošu, un vari atstāt šo kakla siksnu, tā der tikai kucēniem. - un viņa atvēra skapi un izņēma no tā nelielu, ne visai jaunu pavadiņu.
- Cena, tu saki?- viņa paskatījās uz mani un pasmaidīja. - Tā ir ļoti liela, pietiekoši liela, lai tu vienmēr to atcerētos. Suns maksā piecus santīmus. Dod šurp.
Viņa pastiepa uz priekšu atvērtu plauksti. Es apmulsu un sāku meklēt kabatā sīknaudu. Es nespēju iedomāties, ka var iegādāties suni tikai par pieciem santīmiem un vēl saņemt dāvanā pavadu, kakla siksnu un lietošanas instrukciju. Sagrābstījis kaut kādu sīknaudu, es ieliku viņai plaukstā 20 santīmu monētu. Sīkākas naudas man nebija.
- Paldies. Un atceries, ka suni esi nopircis, tagad tev par viņu jārūpējas. - viņa teica atverot dzīvokļa ārdurvis. - vilcienā iecel, neļauj viņai kāpt, arī ārā ne. Ja vajag padomu, zvani man.
Pamājis ar galvu kā piekrišanu, mēs ar karalieni Modu lēnām nokāpām pa kāpnēm un devāmies uz Imantas staciju. Moda raiti rikšoja līdz, neviena nebīdamās, viņa zināja, ka es par viņu parūpēšos. Iegāju stacijā pēc biļetes, bet viņa pēkšņi sāka raudāt kā mazs bērns, un man nācās atgriezties un ņemt viņu sev līdzi. Viņa momentā nomierinājās un pieglaudās man kā tāds liels kaķis. Viņa bija īsta Moda, sieviete ar raksturu. Viņai vienmēr vajadzēja atrasties uzmanības centrā, viņa bija personība, ar kuru nāksies rēķināties.
Ja gribat ko uzzināt vairāk, iesaku noskatīties lugu Ž. K. Karjēra "Haralds un Moda". Patiesi, jūs to nenožēlosiet.

***