Skarbajā dzīves skolā, kurā nav klašu iesācējiem un kur tūlīt no katra prasa to grūtāko, esmu izkaldinājusi sešus baušļus.

P i r m k ā r t, dvēselei jābūt modrai. Reiz pie katra loga pieklauvē laime, bet, kas kluso klauvējumu nesadzird, palaidis garām savas dzīves lielāko stundu. Dažs labs guļ līdz pusdienai un vakarā žēlojas, ka nav redzējis saules lēkta un rīta rasas.

Otr k ā r t, dvēselei jābūt drosmīgai. Ir grūtāk saķert prieka putnu, nekā ļauties sāpju plūsmai. Sāpes - tās ir mūsu dzīves visreālākā sastāvdaļa, tās mūs pavada arī pret mūsu gribu, bet prieks mums pašiem jārada. Dzīves krusts mums tiek uzlikts, bet prieka puķe jādēstī mūsu dārzā vai arī jāstaigā tāli ceļi, lai to uzmeklētu. Parasti tā zied stāvā nogāzē, un tikai bezbailīga roka to var noplūkt.

T r e š k ā r t, tikai pacietīgajam atveras prieka puķe. Kas viņas pumpuru priekšlaicīgi uzplēš, nekad nepieredzēs tās pilna plaukuma. Dažs labs aiz tumsas aiziet bojā stundu priekš saules lēkta, dažs - aiz ziemas aukstuma. Bet, ja viņam būtu bijusi pacietība ledainā tukšumā izturēt vēl kādu brītiņu, pār viņa galvu būtu atskanējusi debesu ērģelnieka, cīruļa, dziesma.

Un c e tur tai s bauslis sakņojas labvēlībā pret cilvēkiem, dzīvniekiem un lietām. Iekšķīgi brīvais, kas pats savā gaismā mīt, pazīst šo kluso starošanu, ko aizdedzinājusi nevis debesu saule, bet paša sirds. Viņam nevajag, lai komēta nokristu pie viņa kājām, viņš priecājas par sulīgu ābolu, par drauga smaidu, par saules staru aukstā dienā. Mēs pazīstam noskaņas, kad viss izraisa prieku. Tādās dienās visa pasaule mums kā māsa, mīļa un vēlīga, nāk pretim. Bet, ja esam īgni un iekairināti, viss "krīt uz nerviem", darbs neveicas, vēstule draugam paliek neuzrakstīta, un stundas no dzīvības koka tiek nozāģētas kā ar neasu sarūsējušu zāģi. Dziļa gudrība apslēpta sirmvecajā dziesmā: "Visi man labi bija, Kad es pati laba biju. Visi mani naidinieki, Kad es naida cēlājiņa."