Noliec malā savas rūpes,

Mirkli augšup paskaties,

Mākonīšu baltās lūpas

Savu gaisa skūpstu sniedz.

Jūti vēja pieskārienu,

Kā tas tavu vaigu glauž?

Zelta saules pavedienu

Taviem matiem cauri auž.

Viegliem soļiem tevi celiņš

Strauta malā aizvedīs,

Burbuļodams līdzi strautiņš

Tavas rūpes aiznesīs.

Strauta malā pureņziedi

Tā, kā mazas saules zied,

Ievu krūmā dziesmas liegi

Kāda lakstīgala dzied.

Noliec malā savas rūpes,

Mirkli augšup paskaties,

Mākonīšu baltās lūpas,

Savu gaisa skūpstu sniedz.

/Aijassmaids/

Mēs esam tik tālu aizgājuši no dabas , ka tagad tā liekas kā eksotika ..., bet, pietiek atgulties pļavā , starp zāli un pukēm , vēršot skatu debesu tālumā, lai sajustu aizmirsto sajūtu - es esmu dabas sastāvdaļa- kā zāles stiebrs, puķe , akmentiņš man zem elkoņa ...

tas ir skaisti...vienkaarsi buut prot pukes...zaale...koki un debesis...cilveekam ar to par maz...taadaal vins pazaudee pats sevi un laad likteni...tacu daziem tas izdodas un tie ir laimiigi...