Reiz dzīvoja kāds Brīnumdaris. Viņa varenībai nebija robežu. Viņš spēja radīt brīnišķīgas pilis un sagraut nepieejamus cietokšņus, viņam pakļāvās kalni un meži, lietus un vēji. Bet, jo vairāk viņš spēja, jo mazāk viņš ko vēlējās. Viņam it kā pietika ar to, ka viņš apzinājās savu varu, pat nelietojot to pilnībā. Un tomēr viņš darīja brīnumus. Viņš bija radošs un talantīgs Brīnumdaris.

Tiesa, viņam pašam tie nebija vajadzīgi, bet gan ļaudīm, kurus viņš velējās piesaistīt. Protams, tas visos raisīja izbrīnu. Kas gan Brīnumdarim vajadzīgs no vienkāršiem ļautiņiem? Ko ubagi varēja dot karalim? Izrādās Brīnumdarim bija vajadzīga apbrīna, vēl vairāk- mīlestība.

Lūk, viņš apbēra savus izredzētos ar ziediem, dārglietām un dāvanām, lika visu priekšā kokiem dejot, pavēlēja vējiem dziedāt, sarīkoja putnu dzīres, akmeņu balles, zibeņu divkaujas. Bet, lai arī cik sirdis iekarotu, viņam tomēr likās par maz. Iegūstot kādas skaistas būtnes mīlestību, viņš tūdaļ zaudēja interesi par to un steidzās pēc nākamās. Tā līdz bezgalībai, kamēr reiz viņš iekāroja iegūt veselu mīlestības jūru.
Viņa vēlēšanās piepildījās, brīnumdaris pēkšņi atjēdzās krastā, bet viņam pie kājām varavīkšņu dzirkstīs laistoties, čukstot pasaulē maigākos vārdus, skalojās mīlestības jūra. Tikai uz mirkli Brīnumdaris sajutās laimīgs, tūlīt pēc tam viņa sirdi atkal sagrāba tukšums un viņš jutās kā nedzīva klints, paliekot pilnīgi vienaldzīgs gan pret jūras skaistumu, gan glāstiem, gan maigumu.

Asaras sāka ritēt gar Brīnumdara vaigiem. Viņš raudāja par to, ka vairs nebija kur meklēt mīlestību kā tādu, kā dāvāja viņam jūra. Viņu pārņēma nepārvaramas skumjas, un Brīnumdaris sauca Nāvi. Tā nelika sevi gaidīt:

- Ko tu vēlies no manis, Visuvarenais? Tava vara ir tik liela, ka pat es no tās baidos un esmu gatava tev pakalpot.
-
- Dzīve ir mani piekrāpusi,- atbildēja Brīnumdaris.-mana sirds nepazīst laimes, kaut manā priekšā klājas vesela mīlestības jūra. Ko lai es daru? Saki man. Esmu gatavs atdot tev visu savu varenību un pat dzīvību, lai tikai nepaliktu ar to briesmīgo tukšumu, kas pārņēmis manu dvēseli.
-
Nāve iesmējās un, pasmēlusi jūras ūdeni saujā, iešļāca to Brīnumdarim sejā:

- Tu alksti mīlestības, kad tevī pašā tās nav, tikai tava mīlestība spēs tevi piepildīt! Tikai tad, kad pats spēsi kādu patiesi mīlēt, tu jutīsi, kā tevi mīl. Tikai tad tu būsi piepildīts.
-
Pēc šiem vārdiem viena mīlas jūras pilīte iekļuva Brīnumdara sirdī. Tikai viena pilīte! Bet notika brīnums. Prieks un laime pārņēma brīnumdari. Apjucis viņš vēl neticēja sev un gaidīja, ka dvēseli atkal sagrābs tukšums, bet tā bija mīlas pārpilna.
Brīnumdaris zemu paklanījās jūrai un, nometis zizli smiltīs, smaidot devās projām.
- Ne jau es tev palīdzēju,- viņam pakaļ kliedza Nāve.- Ņem atpakaļ savu varenību un bagātību.
-
Bet neviens neatbildēja.

- Viņam vairs neko nevajag,- nočukstēja vilnis, sašķīstot pret krastu...- jo viņam ir Mīlestība.