Mīlestība viennozīmīgi iekļauj sevī tieksmi padarīt otru cilvēku par laimīgu . . . Par tik laimīqu, par kādu viņu nav spējīqs padarīt neviens cits. Kalpošana nemaz nenozīmē verdzību, kā arī to nevar uzskatīt par kaut ko pazemojošu.
Jo neviens taču neuzskata , ka karavīri ir vergi! Viņi kalpo, aizstāvot to, kas viņiem ir svēts, ko viņi mīl, pat ziedojot dzīvības.
Vispār mīlēt ir arī jāmāk. Tā ir māksla. Un arī liels darbs. Kaisle vai aizraušanās vēl nav mīlestība ! Nevar tikai ņemt. Par visu ir jāmaksā. Un ja kāds no diviem to nesaprot vai nevērtē, laime aiziet.
Tikai "haizivs" cenšas izmantot otru cilvēku un pataisīt to par vergu. Un ja tas, no sirds kalpodams mīlestībai, zaudē pašcieņu, par vergu arī paliek...   Vienkārši būt blakus var arī mēbeles!
Ar ko tad mīlestība atšķiras no kopīgas eksistences :
pa dienu -- ar paziņu,
pa nakti -- ar gultas kaimiņu!
Tā ir tikai banāla laika kavēšana ar seksa piedevām. Protams, blakus ir jābūt! Tikai priekš kam? Vai, domājot par to, ko sauc par mīlestību, kāds ir uzdevis sev tādu jautājumu? Un ko nozīmē "kalpošana" mīlestības vārdā? Ar to jau arī atšķiras mīlestība no vienkāršās kaisles, ka mīlošs cilvēks ir spējīgs nepieciešamības gadījuma ziedot visu otra...