Atbilde parasti tiek sarežģīta līdz nelabumam. Dažbrīd man šķiet, ka tas tiek darīts apzināti un ka mums patīk maldīties pašiem sevis izveidotajos tīmekļos. Kāpēc ir tik grūti pieņemt, ka tiecamies pēc laimes nevis pēc piecām citām lietām. Jo, paziņojot kaut ko citu, mēs meklējam nepareizajās vietās un atrodam neīstās lietas. Kļūdas un izvēle atteikties no pamatpatiesības mūs attālina no tās kļūšanas par īstenību.

Ja es būtu Laime, es jau sen būtu apvainojusies no tādām atbildēm kā „darbu”, „mīlestību”, „draugus”, „suni”, „naudu”.

Tie visi ir tikai līdzekļi, un tie visi ved pie viena mērķa. Vai tad lielākā daļa patiesību nezina savu mērķi? Tās visas runā par „līdzekļiem”, lai to panāktu, jo mērķim būtu jābūt pašsaprotamam.

Viss, pēc kā cilvēks tiecas, ir laime, un laime ir pilnība, kura nav ilgstoši iegūstama. Pilnība gluži vienkārši ir kaut kas tāds, pēc kā var tiekties, bet nevar iegūt un nevar īsti iedomāties. Tas rada tās veidolu vēl apburošāku.

Ja pilnība būtu iespējama, tad tā vairs nebūtu pilnība, jo tā ir apzināti veidota, lai cilvēkam būtu kaut kas, pēc kā tiekties un kā dēļ augt vēl lielākam, varenākam, gudrākam.

izlasīju vienas meitenes blogā. :]] ļoti, ļoti iepatikās.