Laimīga dzīve – tā ir idille, kura raksturīgi trīs veida mērījumi: materiālais, personības un emocionālais. Citiem vārdiem to varētu raksturot: lai cilvēks būtu laimīgs, ir jāmāk sasniegt savi mērķi, saglabājot labas attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, saglabāt labu reputāciju, neziedojot savu iekšējo harmoniju. Cilvēki jau sen ir pārliecinājušies, kad iegūt laimi nav nemaz tik viegli. Aristoteļa viena no gudrībām māca: “ Gudrinieks netiecas pēc labumiem, viņš tiecas izbēgt no ciešanām.” Bet savukārt franču rakstnieks Žuls Renards (Jules Renard) rakstīja savā “Dienasgrāmatā”, kad “laime ir tad, kad nelaime klusē.” Kas tad būtu jādara, lai nejustos nelaimīgs? Lūk daži ieteikumi, kuri sevī ietver veselu programmu praktisku darbību

Viss nemaz nav tik vienkārši kā liktos. Kā rakstīja izcils franču filozofs Alens (Alain): “Vajag gribēt būt laimīgam un censties visiem spēkiem kļūt par laimīgu cilvēku. Ja cilvēks ieņem tādu kā novērotāja pozu un gaida, kad plaši atvērtajās durvīs kādu dienu parādīsies laime, tad var sanākt tomēr gluži pretējs efekts, tajās parādīsies nelaime.” Mazāk psiholoģiskās enerģijas patēriņu no mums prasa nonākšana nelaimes apskāvienos. Toties, lai pagarinātu labklājību, nepieciešama piepūle. Cilvēku viena no galvenajām atšķirībām vienam no otra ir , cik katrs ir spējīgs justies laimīgs. Bet ir arī kopīgi faktori visiem cilvēkiem. Rodas priekšstats , kad evolūcija ir vairāk nobīdīta uz negatīvu emociju attīstību, jo tās it kā palielinot izdzīvošanas iespēju. Bailes iedvesmo bēgt vai pieņemt cīnīšanos, naids biedē pretiniekus vai sāncenšus, bēdas izsauc līdzjūtību. Lai gan daba vairāk uztraucas par mūsu izdzīvošanu, bet diemžēl mazāk rūpējas par dzīves kvalitāti. Pozitīvas emocijas vairāk vai mazāk tomēr ir vienveidīgas, bet tās ir mazāk noturīgas un prasa vairāk psiholoģiskās enerģijas.

Vēl viena banalitāte? Diemžēl reālajā dzīvē tūkstošiem cilvēku to atraida ar savu uzvedību. Vairums cietēju no bailīguma un depresijas vienalga rīkojas pretēji. Ar ko tad viņi sev nodara sliktu, ar to kad izlaižas paši (pārstāj tikties ar draugiem, pamet novārtā savus hobijus utt.) un jo grūtāk viņiem kļūst atkal savākties. Rodas tāds kā noslēgts aplis. Nodarboties ar sev mīļu nodarbi, kad pašam ir problēmas, nav pats labākais risinājums, jo cilvēks zaudē vēlmi. Lai gan populāri darbi liecina, kad šo vēlmi vajag atmodināt, pieliekot visas pūles (gluži kā gadījumā ar noslāpušu motoru, kuru atkal  no jauna vajag iedarbināt). Tikai nevajag maldīties attiecībā uz gala mērķi: kad mums klājas slikti, patīkamu nodarbju uzdevums noslēdzas ar to, nevis lai padarītu mūs laimīgus, bet gan, lai neļautu nelaimei mūsos iesēsties vēl dziļāk un paplašināties.

Savās pārdomās par laimi, Gustavs Flobērs rakstīja: “Vai tu jebkad esi aizdomājies, cik daudz asaru tika izraudāts šī šausmīgā vārda dēļ? Bez tā mums būtu vieglāk dzīvot un mierīgāk gulēt.” Rakstnieku domas nav jāizprot burtiski, tomēr tās mudina aizdomāties. Laimes meklējumiem nav jākļūst par uzbāzīgu stāvokli, bet tiesības katram cilvēkam būt laimīgam nedrīkst kļūt par tādu kā pienākumu būt laimīgam, lai ar ko tas nemaksātu. Starp citu, sajūta būt nelaimīgam, kura ir cilvēces eksistences neatņemama sastāvdaļa, var tomēr dažreiz būt noderīga. Tā liek mums aizdomāties par to, vai mēs dzīvojam pareizi, vai arī mudina mūs palūkoties acīs nepatīkamām patiesībām. Mēs diemžēl nevaram izbēgt no satikšanās ar nelaimēm, bet tomēr mūsu spēkos ir pārstāt baidīties no šīs tikšanās un gūt sava veida labumu.

Pats labākais un tajā pašā laikā pats patīkamākais ierocis cīņā ar nelaimēm ir, pēc iespējas vairāk gūt labumu no tiem laimīgajiem mirkļiem, kurus mums dāvā liktenis. Brīnišķīga vakcīna pret to, kad jūties nelaimīgs, ir baudīt tos laimes mirkļus, kas norisinās mūsu dzīvē un censties šīs sajūtas padarīt daudz stiprākas, lielākas un spilgtākas. Nav iespējams izbēgt no slimības, bet vismaz šī nelaimes slimība, ja to tā var nosaukt, tiks izslimota daudz vieglākā formā. Mūsdienu franču filozofs Andrē Komte – Sponville (Andre Comte – Sponville) runā par to, “cik neticami grūti ir būt laimīgam, kad tev viss kārtībā.” Negaidīsim, kad dzīves pavērsieni atgādinās par dzīves skaistumu un piespiedīs nožēlot to, kad mēs ar dzīvi neizrīkojamies labāk. Un šeit mēs nonākam pie senākā un gudrākā filozofu ieteikuma: “ ķer momentu (carpe diem), priecājies par to, kas tev šodien ir.”

Nervozu cilvēku psihes pētījumi liecina par to, kad viņu galvās nepārtraukti tiek grozās nepatikšanas, lai gan tās nepalīdz rast izeju no situācijas. Lieta jau ir tāda, kad uztraukuma sajūta ir radīta, lai dotu trauksmes signālu, piesaistītu mūsu uzmanību problēmai. Tā nav domāta, lai uztvertu pasauli vai paplašinātu mūsu problēmas. Lūk tad arī izskaidrojums vienam no psihoterapijas uzdevumiem. Tā pamatā ir iemācīt cilvēkiem pieņemt savas nelaimes kā problēmas, kuras prasa risinājumu nevis nolādēšanu. Šajā gadījumā tiek izmantota tā saucamā “ sokratiskā metode” , kuras pamatā ir jautājumu uzdošana par mūsu satraukumiem: kam ir sakars ar faktiem, kas rodas no manas notikumu interpretācijas vai gaidām? Vai man palīdz, kad patstāvīgi dzīvoju ar baiļu sajūtām? Kāds ir manu katastrofu scenārijs? Kāda ir iespējamība, kad tā ar mani notiks? Medote ir tomēr ir sūra, bet tā darbojas.