Ap XI-XII gadsimtu Rietumeiropas feodālās sabiedrības valdošā šķira jau bija pilnīgi izveidojusies un noformējusies kārtās. Bruņniecība pārvērtās par savdabīgu militāri feodālās aristokrātijas kārtu organizāciju ar saviem nerakstītiem statūtiem, savām paražām un uzvedības likumiem, saviem kārtas goda un varonības ideāliem. Bruņiniekam bija jābūt vīrišķīgam, taisnīgam, patiesīgam, devīgam; viņam bija jāaizstāv baznīca, jācīnās ar ,,neticīgajiem”, jābūt uzticīgam savam lēņu kungam, jābūt vājo un neaizsargāto (sieviešu, atraitņu un bāreņu) balstam. Šīm ideālam bruņiniekam izvirzītajām prasībām vajadzēja ideoloģiski pamatot feodālās sabiedrības kārtu hierarhisko principu un darīt svētas bruņinieku tiesības uz valdošo stāvokli šajā sabiedrībā. Šī pāri dzīvei paceltā ideāla radīšanā svarīga loma bija XII-XIII gadsimta bruņinieku dzejai.

Vispilnīgākajā formā bruņinieku literatūra attīstījās Francijā, un pēc tam franču bruņinieku literatūra bija paraugs citu Eiropas zemju bruņinieku literatūrai.

Tas bija pilsētu uzplaukuma sākuma laiks, un bruņniecība, saskārusies ar pilsētu sabiedrības virsotnēm, daļēji pievienojās garīgajām strāvām, kas attīstījās pilsētās.

Progresīvajās bruņniecības aprindās veidojās zināms morāli estētisks ideāls un parādījās laicīgās kultūras asni. Radās grezni galmi, kuros ieviesās labas manieres, skaisti tērpi, nodarbošanās ar mūziku un dzeju. Līdz ar greznuma kāri un tieksmi dažādi izskaistināt dzīvi tika kultivēts devīgums, kas turpmāk tika uzskatīts par obligātu bruņinieka cildenuma pazīmi un nereti pārvērtās izšķērdībā. Agrāk devīgums bija bijis tikai papildinājums pie bruņinieka varonības, bet tagad tas kļuva par sevišķi svarīgu tikumu, un XII gadsimta bruņinieku dzejā atrodamas plašas debates par to, kas vairāk grezno bruņinieku - varonība vai devīgums.

Bet šādi izprasts devīgums bija tikai viens no elementiem jaunajā bruņinieku cildenuma kodeksā, ko apzīmēja ar vienu kopēju jēdzienu –kurtuāzija. Bruņiniekam bija jābūt ne tikai drošsirdīgam, uzticīgam un devīgam, bet arī pieklājīgam, smalkam un pievilcīgam sabiedrībā, bija jāprot smalki un maigi just. Jauna bruņinieka audzināšanas programmā ietilpa ne tikai kara lietas un medības, bet arī dažādas smalkas spēles, prasme spēlēt mūzikas instrumentus, dejot, dziedāt, sacerēt dzeju, pakalpot dāmām. Varonības ideālam pievienojās cits - estētiskais ideāls. Pirmo reizi radās kaut kas līdzīgs salona kultūrai. Dažu feodāļu galmos izveidojās pulciņi, kuru centrā bija namamāte.

Sakarā ar šo jauno pievēršanos laicīgām izpriecām un dzīves estetizācijai modās interese par intīmās dzīves jautājumiem, par jūtu problēmām. Tika izstrādāta īpaša mīlas metafizika, sākās sievietes pielūgšana, mīlas jūtu idealizēšana. Tādas idejas līdz ar atbilstošu dzeju tika kultivētas daudzos valdošo dāmu galmos, kur dziedoņi un dzejnieki ar savu mākslu slavināja un izklaidēja pilī sapulcējušos sabiedrību. Tiesa, mīlas filozofija un dzeja šajās aprindās bija galvenokārt salona laika kavēklis un ļoti mazā mērā atspoguļoja īstās mīlas attiecības. Tomēr šī interese par cilvēka intīmo dzīvi; par zemes priekiem un skaistumu bija noteikts solis uz reālistisku dzīves uztveri, iezīmējot pirmos psiholoģiskās analīzes uzdzirkstījumus.

Vispilnīgākajā formā bruņinieku literatūra attīstījās Francijā, un pēc tam franču bruņinieku literatūra bija paraugs citu Eiropas zemju bruņinieku literatūrai.

Tas bija pilsētu uzplaukuma sākuma laiks, un bruņniecība, saskārusies ar pilsētu sabiedrības virsotnēm, daļēji pievienojās garīgajām strāvām, kas attīstījās pilsētās.

Vislielākie sasniegumi bruņinieku literatūrai bija lirikā un romānā. Visagrāk attīstoties Francijas dienvidos, lirika nedaudz aizsteidzās priekšā r Francijas dienvidos, lirika nedaudz aizsteidzās priekšā romānam.

Provansā agrāk nekā citur izveidojās kurtuāzi bruņnieciskais ideāls. Dzīves greznība un tieksme pēc izglītības, ko pastiprināja Itālijas un arābu Spānijas tuvums, Provansā sasniedza ārkārtīgus apmērus.

Provansas bruņinieku lirika radās kā dzīvesprieka pārpilnības izpausme, bet līdz ar to kā sarežģīta, prasīga māksla, kas tāla tautasdziesmu naivajam dabiskumam. Šajā lirikā vērojama noteikta tehnika, meistarība. Šai sakarā raksturīgs pats Provansas dzejnieku - dziedoņu nosaukums trubadūri, kas saistīts ar darbības vārdu ,,trobar” - atrast. Šis nosaukums apzīmēja jebkuru dzejnieku neatkarīgi no žanra un daiļrades rakstura. Tādēļ bija kā bruņinieku, tā pilsētu stila trubadūri un pat trubadūri, kas sacerēja garīgās dziesmas.

XII gadsimts ir bruņniecības visaugstākais uzplaukuma laiks. Nocietināta pils jau pirms simt gadiem ir kļuvusi par parastu lauku ainavas iezīmi, tieši tagad tur tiek izstrādāts dzīves un iztēles stils, kas nosaka laikmeta seju. Augstu tiek vērtēta prasme izturēties sabiedrībā, izmeklēta valoda, elegantas manieres, kā arī augstsirdība, devība, atraitņu un bāreņu aizstāvēšana, gādība par slimniekiem un trūkumcietējiem. Visas šīs jaunās bruņinieka labās īpašības tiek apvienotas jēdzienā kurtuāzija.

Bruņinieku vidē izveidojušās ētiskās normas lielākoties kļuva par ideālu un pastāvēja it kā paralēli tradīcijas svētītajai sociālās dzīves gaitai. Īpaši šī nesaskaņa izpaudās attieksmē pret sievieti. Viņas reālais stāvoklis bija mazliet mainījies salīdzinājumā ar neseno pagātni, - laulība gan joprojām palika veikals, līdzeklis kļūt bagātākam, sieviete atradās vīra vai tēva aizbildnībā, un tikai no vīra varēja nākt ierosinājums par šķiršanos. Tas viss tika uzskatīts par pilnīgi saprotamu, taču tieši bruņinieku pilīs plauka dāmas kults. Turklāt šis kults, kā zināms, tiek veltīts precētai sievietei. Tiesa, uzticību dāmai pretstatīdami ,,laulības saitēm”, trubadūri (11.-13.gs. Provansā ceļojoši dziesminieki, kas savā daiļradē galvenokārt cildināja bruņinieku tikumus, varonību un mīlestību) nedomā par juteklisku mīlestību. Īsta kurtuāzā mīlestība (fin amor) būtībā to noraidīja. ,,Mīlestība nes līdzi šķīstību,” rakstīja Tulūzas trubadūrs Gilems Montaņagols. Tas, ko mēs dēvējam par nelaimīgu mīlestību, beigu beigās kļuva par ideālu kurtuāzajam dzejniekam; vienīgi tā varēja apveltīt ar augstāko svētlaimi to, kas šās svētlaimes cienīga. Un, kad trubadūrs Daude de Pradass XIII gadsimta pirmajā pusē rakstīja: ,,Lai svētīta mīlestība, ka tā man likusi izraudzīt sievieti, kura mani atraida,” - tad šis teiciens nav tikai retorika. Lai kurtuāzajā dzejā šie apzvērējumi cik parasti, aiz tiem tomēr ir īstas jūtas. Tā jaunā mīlestības izpratne izauga par spīti sociālās dzīves normām. Tādu kaislības duālismu nav pazinusi nedz antīkā pasaule, nedz agrīnie viduslaiki, un varam būt vienisprātis ar franču vēsturnieku Šarlu Seņobosu, kas rakstīja, ka ,,mīlestība ir XII gadsimta izgudrojums”.

1. daļā tiek vēstīts, ka Tristāns nogalina Īrijas Moroldu, kas viņa tēvocim, Kornuaijas karalim Markam, draudēja ar meslu pieprasīšanu. Taču Tristānu ievaino un viņam jāmeklē, kā sadziedēt saindēto brūci. Īrijā viņu ar burvestībām izdziedē Morolda māsas meita, Gai?mate Izolde.

2. daļa ir stāsts par laulības pārkāpšanu: Tristāns dodas bildināt līgavu karalim Markam, kam bezdelīga ir atnesusi zelta matu. Tristāns atkal nokļūst Īrijā, viņš atpazīst Izoldi kā šī mata īpašnieci un iegūst viņas labvēlību, pieveicot nezvēru. Izolde atpazīst Tristānu kā Morolda slepkavu, tomēr Tristānam izdodas mazināt naidu un bildināt. Ceļā uz Komuaiju, uz kuģa, abi iedzer mīlas dzērienu, ko Izoldes māte bija paredzējusi Izoldei un Markam. Tālāk seko stāsts par Tristāna un Izoldes mīlestību un Marka krāpšanu, līdz Izoldei tiek piespriests nāves sods. Tristāns atbrīvo Izoldi, abi aizbēg un uzsāk dzīvi mežā.

3. daļa ir stāsts par Baltroci Izoldi. Gaišmate Izolde tiek atdota Markam, Tristānu izraida no Kornuaijas, un viņš apprecas ar Baltroci Izoldi. Taču viņš nespēj aizmirst Gaišmati Izoldi, pārģērbies ierodas pie viņas. Pārpratumu dēļ abi mīlētāji atsvešinās, cieš, nožēlo. Taču tad, kad Tristāns mirst, pēc viņa aicinājuma Gaišmate Izolde dodas viņu dziedināt. Tristāns mirst, pirms Gaišmate Izolde ierodas, Baltroces Izoldes melu dēļ. Arī Gaišmate Izolde mirst.

Parādīdamies Francijā ap XII gadsimta vidu, stāsts par Tristānu un Izoldi radījis daudz versiju un atdarinājumu. Trīs gadsimtus tos ar lielu interesi lasīja visā Eiropā. Vairāk vai mazāk mainījās sižets un leģendas izpratne, bet tēma galvenajos vilcienos palika nemainīga. Tikai XV un XVI gadsimtā, kad rodas citāda mīlas kaislības izpratne, interese par leģendu kļūst mazāka. No jauna tā atdzimst tikai romantisma laikmetā līdz ar vispārējo interesi par viduslaiku kultūru un literatūru. Taču īsti plašu popularitāti senā leģenda guvusi mūsu gadsimtā, pēc tam kad parādījās šās leģendas mākslinieciskais pārstāsts, kas pieder Žozefam Bedjē (1900). Būdams labs viduslaiku literatūras pazinējs, Bedjē pratis meistariski atveidot senatnīgā stāsta pamatu, saglabājot tā īpatnības un skanējumu.