Es viņu mīlu no sirds
Šīs lūpas, kuras izrunā manu vārdu
Šīs acis, kuras lūkojas manā dvēselē
Šis balss tembrs, kas liek ļimt.

No sirds es ienīstu savu ego
Trīs reizes tev piedevu naža asmeni krūtīs,
Bet kāpēc gan ceturto reizi nē?
Laikam jau šoreiz trāpīja sirdī...

Gribas pieglausties zemi
Spārdīt to, raudāt un skaļi kliegt,
Vēlos lai zeme jūt kā man sāp
Izlikt pret to visu savu naidu...

Un pats stulbākais ir tas.
Es zinu, ka es piedošu tev!
Ne pēc dienas, ne nedēļas, ne mēneša,
Bet vēlāk jau tev būs cita dzīve!

Un tajā vairs nebūs vietas man!
Tad es būšu vienkārša garāmgājēja,
Nenozīmīga seja cilvēku pūlī!
Gribu lai zini – piedevu, bet nepateicu!