Sapņi rodas, kad mūsu dubultnieks jeb astrālais ķermenis atstāj fizisko ķermeni; lūk, kāpēc nav loģiski tīri intelektuālie aiz matiem pievilktie sapņu tulkojumi – piemēram tie, kurus piedāvā psihoanalīze.

Pēdējās koncentrēšanās uz simboliem bez šaubām psihoanalītiskai sapņu tulkošanai piešķir pamatojumu, bet vienlaicīgi notušē to galveno lomu – starpnieka lomu starp redzamo un neredzamo pasauli.

Psihoanalīzei sapņi nav nekas cits kā vienkārša funkcija, izdomāta un visai lietišķs līdzeklis, ar kura palīdzību brīnums-zemapziņa sevi var izteikt. Sakarā ar to sapņi šodien mums liekas pilnīgi piezemēta organisma funkcija, tajā laikā, kad patiesībā sapņiem piemīt maģiska būtība.

Sapņi atrodas tīrās būtības pārziņā, mūsu dubultnieku sargātāju pārziņā, kuri tos vada uz paralēlajām pasaules telpas dimensijām.

Starp citu, daudzas leģendas – šie universālie cilvēces arhīvi – stāsta par sapņu pasauli, kurā pagātnes cilvēks no mums ievērojami atšķiras un viegli pārvietojas Neredzamajā Visuma Telpā. Tur viņš saņēma zināšanas un dievu vēstījumus. Austrāliešu leģendas stāsta par „Alheringu” jeb „Sapņu Ēru”, kad sievietēm piemita lielākas maģiskas spējas kā vīriešiem. Taču gadu tūkstošiem ejot, cilvēks iekšēji atdzisa un zaudēja to ārkārtīgi augsto jūtību, kura to padarīja par starpnieku starp Debesīm un Zemi. Novēršot uzmanību uz citas jomas jēdzieniem, mūsdienu cilvēks zaudēja spēju sajust.

Kādā gan veidā psihoanalīze, vienkāršojot sapņus līdz shēmai, spēs izskaidrot pravietiskus un paredzošus sapņus, dziednieciskus sapņus, sapņus – atmiņas par sen aizmirsto?

Kā psihoanalīze izskaidros sapņus, kuros cilvēks redz to, kas tajā brīdī notiek tūkstošiem kilometru attālumā? Tādus piemērus nevar ne saskaitīt.

Kā izskaidrot mūsu redzēšanas paplašināšanos līdz pat redzēšanai caur necaurspīdīgam apvalkam, turklāt aizvērtām acīm?

Ko lai saka par gaišredzības faktiem un diagnozēm, kuras uzstādītas miega laikā (kā tas bija jau zināmajā gadījumā ar Edgaru Keisiju) par atklāsmēm un atklājumiem, ar kuriem kļuva slaveni daudzi zinātnieki?

Sagadīšanās?

Viena no bezapziņas izpausmēm?

Tomēr nē. Sapnis – tas pirmkārt ir mēģinājums tuvoties dievišķajai pasaulei caur astrālo plānu. Astrālajā plānā nekas nav sastindzis, formas un psihes īpašības mainās neaptverami ātri. Daži šajā pasaulē sastopamie priekšmeti, ainavas, pilsētas, monumenti un mašīnas ir garīgu būtņu radītas un pastāv kā citas dzīves „realitātes”.

Piezīme: Mario Mercier