Ar galvu noliektu
tu dzīves ceļos ej,
un akmeņus un zemi
vienmēr redzi.
Un iztrūksties,
kad savu ēnu
tu pēkšņi ieraugi —
Un skatus augšup vērs —
No kurienes
tad īsti gaisma?!

Kā bezpajumtnieks
svešu durvju priekšā,
caur kuru spraugu
silta gaisma spīd, —
Tu skumjās veries
zvaigžņu spožā lokā,
kaut brīdi
nosalušo sirdi sasildīt.

Šīs durvis aizmirstās
tev pašam jāver vaļā,
tur tavās mājās
tevi gaida sen,
jo ne jau velti
zvaigžņu melodija
tik neatlaidīgi
pie sevis tevi sien.