Tumst padebeši,
Vakars vēls.
Brien ceļa putekļos —
Bet vai uz mājām,
pazudušais dēls.
Tas pats,
kas aizgāja reiz
lepnu gaitu...
Nu skrandās viņš
un nomākts, noskumis
un kluss.

-----

Tā pazīstama aina,
atkārtojas tūkstoškārt;
Mēs katrs
citādāki pārnākam,
kā projām ejam.
Kāpēc un kas
mums vispār lika iet?
Uz kurieni
mēs katrs ejam?

Iet visa pasaule.
Iet gadu simtus.
Tai Zeme liekas
nemīlīgas mājas,
kur miera nav,
kur dzīves nav.

----

Kas cilvēks, beidzot,
kas viņš ir?
Šis dabas valdnieks,
kā viņš sevi sauc...
Vai saimnieks viņš?
Pēc tā viss neizskatās.
Pār viņu sveša vara valda.
Tā viņa gribu
lauž un liec.
Tā viņa mūžu
kā ar cirvi skalda.

Viņš vergs,
kas kalpo dēmoniem.
Tiem pats reiz atraisīja
rokas.
Nu pats to priekšā
pīšļos lokās.
Un laimīgs vēl,
ka skrandas mugurā.
Tā likteni
tie spriež bez viņa ziņas.

----

Ir vakars vēls —
Tu vēl arvienu ceļā.
Jel apstājies
un apdomā tā īsti;
Kur tagad ej?
Vai savu Dievu
velti neienīsti?
Un tamdēļ vien
no Viņa projām bēdz?

Vai laika pietiks
Mājās pārnākt vēl?
Jau vakars vēls...