Tu teici man-sargi sevi,
Lai nenotiek tev kas ļauns,
Un vēl,lai es nemīlot Tevi,
Varbūt man par tevi būs kauns.

Man likās,ka sargā,bet brīdī,
Kad likās,ka pamats jau drošs,
Tu pats grūdi mani-tik sprīdi,
Bet grūdiens bij" nāvējošs.

Es veļos kā akmens no kalna,
Klāt smiltis un putekļi līp,
Man vajadzēs piedzimt no jauna,
Un gribas,lai tas ir jau rīt...

Bet varbūt man iegrimt sūnās,
Kas saulē tik siltas kā piena?
Vai nogrimt ūdenī brūnā,
Un ļaut,lai man pārklājas pliens?

Vai nāks kāds un noskalos mālus,
Un nožāvēs rasu,kas mirdz?
Un paliks tik atmiņas bālas,
Par visu,ko jutusi sirds?

Tai gribētos atpakaļ griezties,
Un sadzirdēt vēlreiz,ka teic:
"Ir labi un būs,nav kur steigties".
Bet sirds tevi nepieveic...

Ej vien,ja tev tā liekas labāk,
Es piedzimšu jauna,nudien,
Bet sirds visu atmiņā glabās,
Tā pati par sevi vēl skrien.