sen mēs tā gribējām lai šķind debesis un nakts siltie pirksti iegrimuši mākoņos
neaizmiedz šo tumsu var uzspēlēt pat bez augstpapēdeņu trompetēm
lēnētiem smaidiem un glumām un spīdīgām frakām

zvaigžņu vijoles dāsni dzirksteļo un mēnesim citunakt nebūs
tik brangas bungas kas modina pat visdziļāk nolīdušo miegu
neaizmiedz brīnumi nebeidzas bet burvja vārds vēl nav zināms

varbūt ka mēs tikai viesi migla rāmi grābj sūnas un kaisa uz mūsu drānām
smaržo tu zini pēc kā un tu zini cik ilgi tā krāsa mums vēl būs jāklusē
neaizmiedz var pakrist ja sapnim tik tumša bura un nespīd nemaz
it kā tā būtu tikai lelle tikai pelni bez ogles

bet nebīsties daudz ilgāk par mums par šo mazo spēli
zeme būs stipra un sauks atpakaļ pasaulē laistos kuģus
un arī mēs vēl nāksim kad debesis būs tādas skaļas
un senajā karaļnamā nakts izsapņos vēl vienu rītu

/dzejoļa autors Jānis Vādons/