Kad klusi apkārt vakars krīt
Zilās debesīs tas slīkst
Koku šalkoņa vēl klusi dzirdama
Un svaigs gaiss klusi čukst
Tad pieglausties zemei alksti
Un mazliet vientulībā grimt

Vai kur augsu gaisā būt
Un neko nedzirdēt
Neko nejust
Tik pa vējam laisties līdzi
Aizmirst sāpes, kas sirdī mīt
Aizmirst sāpes, kas manu sirdi alkst
Aizmirst nepateikto
It visu aizmirst, kas reiz bijis lieks
Tik atminēties skaistos mirkļus
Kas atminēties sirdij liek...

/dzejoļa autors Linda Kargane/