Cik klusa nakts, kad izeju viens pats
Es mēnesszaigā pielūgt vientulību!
(Man šoruden jau paiet vesels gads,
Kopš pazaudēju tavu mīlestību.)

Tik muļķā sirds vēl karstā ritmā sit
Nakts sajūsmā no taviem glaimu dzirkstiem,
Un zvaigžņu zelts un mēnessudrabs rit
Caur koku zariem un caur maniem pirkstiem.


/dzejoļa autors Jānis Ziemeļnieks/