Kāds pats ir labs ,bet labā trūkst,
Tas pasmeļ kausā svešu dziru.
Dziru,kas cilvēku dara tik tīru
Un atdzēries svešnieks svētlaimē kūst.

Bet piedod,tas neder tev,
Jo laime bez spīguļiem krīt,
Tu apdali citus šodien un rit
Pats kapu roc mazpazām sev.

Kad roc un rokas tik saldi berzē,
Tev riņķis ap galvu dirn.
Bet laime,uz akmens spīguļo,zviln,
Tā tomēr labrāt ar citiem tērzē.

Nu necinies,ar gara spēkiem,
Tos locīt un salauzt -nu nevari to
Jo kungi nāk un aizjoņo,
Bet manējais ir no svētiem.