hmm..
vakar sanāca tā interesanti, 10 minūtes pirms darba laika beigām zvans telefonā - iespeja apmeklēt A-ha koncertu.
Palikusi viena stunda un 30 minūtes...
Tad ierodas, es iekāpju mašīnā un mēs aizbraucam, tik patīkami dzestrs... brīnumu laiks tuvojas, bet es tajā dzīvoju visu laiku.
Ziniet, viņi nemaz nedziedāja tik labi, bet vienalga aizkustināja...un asaras acīs kāpjot nost no skatuves bija arī viņiem ne tikai man..
Skumji, bet ar godu aiziets no skatuves.
Bet vai maz tas ir nepieciešams?