Ir 2011. gada otrā puse. Un es esmu kaut kur.
Kaut kur. Un šodien beidzot pamodusies. Ejot, esot kustībā, kad joprojām apkārt visi skrien kā kavēdami ko vienmēr, gadi iet, bet visi tikai skrien, tikai skrien. - Tikai ne es, ne es. Es apstājos. Ir rudens. Visiem rudens depresijas, bet man plati atplešas acis, tas dzestrums iedzirkst dvēselē mundrumu, sirds sāk sisties straujāk, saule silda manu seju un sirdi, esmu nogurusi, esmu uz ielas, troksnis - tā ir dzīvība, es neesmu viena, man apkārt ir visa pasaule, viss ir man pie kājām – zeme, akmeņi, zāle, pie manis – koki un dvēseles, virs manis – visums, saule, debesis! – Sasodīts, man ir viss! Jūtos, tiešām, kā visā visumā bagātākais cilvēks, tas gaiss - nevaru vien beigt to baudīt, tas ir tik noslēpumu pilns, šis rudens gaiss, vējš, kurš nes man to, ar visām rudens vēsmām, kurš spēlē mūziku ar koku lapām pagalmā.
Jā, jau atkal man ir tā sajūta, nu TĀ, es esmu tieši tur kur man jābūt, tieši ar to ko man jābūt, un viss notiek tieši kā tam jānotiek. – tas ir liktenis. Nožēlai te nav vietas ne uz sekundi, ne par ko.

Kad deguns nosalis – Tu zini, ka kāds to sasildīs.
Jūtos kā zivs ūdenī, kura peld pa straumi, nevis ar vēderu uz augšu, bet, pat ne peld - plūst. Tas ir lieliski nejusties kā robotam, kurš iegrimis materiālās pasaules rutīnā, kurš šķiet, ka gadiem nav ieeļļots un teju, teju sabruks, vienā pelēkā, sarūsējušā metāla čupiņā, neviens to pat nepamanīs, jo pārējie roboti arī ir tik pat veci un izslāpuši pēc eļļas, viņi tikai dara savus robotu darbus un nemana itin nekā, nekā… Tiem acis kā ar rūsu aizsērējušas, tie neredz to daili, ko es, jo es neesmu vairs tas skrejošais robots, gribu es visus tos robotus sapurināt, likt tai eļļai plūst pa dzīslām, tā lai pa acīm spraucas laukā!!! ..bet bail, bail, ka tie nesalūst, un, ka nepaliek tik pelēki putekļi ar dvēselēm. Tāpēc mani mīļie eņģeļu bērni, atveriet acis, plati jo plati, tā, lai rudens vējš var dzirksti iepūst līdz pašai sirdij. Nebūsim roboti!
Veramies debesīs naktī vai dienā – tas ir mūsu visu dārgums. Lai tur vai kas. Mēs esam īstenībā tik vienoti, tik bezspēcīgi, mēs neesam nekas visā visumā, bet mēs, tomēr, esam, mēs esam spēks, jo mēs varam būt un tā ir galvenā dāvana, kas mums dota, un ja Tu esi, un ja Tu lasi, vai jūti, tad zini, Tu esi visbagātākais, jo Tu esi.



Smaidu pasaulei un zinu, ka tā smaida man pretī.