Mans ziediņš, mana puķe,
Sapnī mīļi tevi uzrunāju,
Pavasara smaržas pilnā pļavā,
Kura iedvesmu manī modināja

Es smaidīju, tevi uzlūkojot,
Un gaisa skūpstus tev sūtīju;
Tie pienenes ap tevi sapūkoja,
Savā vieglumā un jūtīgumā...

Es čukstēju, tavas plaukstas sildot,
Mīļus nieciņus par miglu pie jūras;
Tai iestājoties, tik es beidzot spēju
Ieraudzīt tavu daili, mana mūza

Tu smaidīji, mūsu sirdis sakļāvās,
Tās pieklusa, lai viena otru sadzirdētu;
Pūkas dejoja valsi ap mums,
Ja tās varētu, tās kā jāņtārpiņu naktī mirdzētu...

Tu vēlējies man ko sacīt ar kautru smaidu,
Bet rīta smarža pamodināja no sapņa mani;
Un brīnumā skatienu plaukstā raidu...,
Tur pūkas pāris, atpūšas pēc valša

/dzejoļa autors Guntis Vāveris/