Cik dziļa tu, debess;
cik dziļš tevi prieks!
Visdziļākā jūra
pret tevi — tik nieks!

Cik tuvu tu, debess,
brīžiem man nāc!
Man apreibst galva, man samulst prāts.

Tad jūtu, ka zemes
saites sāk rist:
tavā dzidrajā atvarā
gribas man krist.

Un nogrimt.Un izzust — lai nav vairs nekā!
Tik zvaigznes — kā lilijas
ezerā...

/dzejoļa autors Fricis Bārda/