Neaizej!
17. nov 2010. 10:22
Kad blakus tu man nostājies,
Es nejūtos vairs vientuļa.
Kad lūkojies uz mani tu,
Es nejūtu kā elpoju.
Tu iemācīji pasmaidīt
Tu iemācīji laimi gūt!
Šī pasaule tik skaista šķiet,
Ja līdzās vienmēr esi man.
Es lūdzos tevis...neaizej!
Bez tevis dzīvot neprotu.
/dzejoļa autors nezināms/
Atslegas vārdi: Mīlestība34035, Dzīve38617, Attiecības38715
Komentāri (4)
- Šķirot:
- Jaunie komentāri sākumā
- Jaunie komentāri uz beigām
Vasilijs P. 17. nov 2010. 12:20Ka jau Zvereju Pentagonam atvedisu pat Strategisko karti,ludzu FOTTO.Latvija.
Laura k. 17. nov 2010. 10:58Ja vien šis dzejolis ir mātes veltījums savam bērnam...tad jā!!!Ar abiroki!
Ja tas ir otram dzimumam...adies!Nu neturi laimi aiz astes,kad tā grib projām iet...vienalga aizies,tikai apvainota par norauto asti un vairs atpakaļ nanāks!
Dzēsts profils
17. nov 2010. 10:54Pārliekas vājības un atkarības bailēs,
lai kāds neiemītu dubļos ko skaistu,
autors(-e) būs pieslapinājis bikses!
Gadās. Tāda ir dzīve
Alise .. 17. nov 2010. 10:46...nē, cilvēkam ir jāiemācās būt pāspietiekamam arī bez otra!...nu izklausās pēc tāda nevarīga bērna šis teksts!