Tava āda kā zīds.
Tavas domas kā mīts.
Tavā sejā mirdz rīts,
Kurš pienācis negaidīts.

Tavas acis tik skaistas.
Zaļgani zili tās laistās.
Tās manī tā raugās,
Ka sirds mana stājas.

Tava balss ir tik maiga.
Tā manī atskan tik liega.
Tavi mati tik brīvi.
Tie sapinuši manu dzīvi.

Tu visa esi mans prieks.
Es vienmēr busu parādnieks.
Es nekad Tev nespēšu dot to,
Ko devi man kā sevi, vienīgo.

/dzejoļa autors Simors Langs/