Aiz loga kā rasa, kā asara
ir atnācis zalgojošs rīts
un manu dvēseli prasa
uz savu dzidrumu līdz.

Bet dvēsele vēl nav basa,
uz pleciem vēl sapņi un miegs,
un mīkstākais mauriņš vēl ass
un cietākā asfaltā stieg.

Bet gaida baltnepielūdzamība
un vilinādama plīv.
Kā pirmais skūpsts —
tik grūts ir modiens uz jaunu dzīvību.

/dzejoļa autors Ojārs Vācietis/