Mēs dzīvojam ziemeļos.
Bērzi šeit plaukst turpat vai mēnesi ilgi.
Ziemu saule netiek augstāk par līko priedi,
un tāpēc mēs to redzam rakstainu - caur zariem.

Ap Jāņu laiku tikpat kā vairs nav nakts.
Bet no gaišajiem purviem plūst
sen mirušu ziemeļbriežu vectēvu saltā elpa,
un pīles ved savus bērnus peldēties ledainā ūdenī,
kad aiz tumšziliem pakalniem saule -
zem polārās zvaigznes mozdamās -
laiski vēdina dzērveņu sārtos palagus.

Normāli pa pilsētu ielām ledus lāči nestaigā,
bet mums ir nātru kolonijas pilsētas izpriecu parkā,
un pa mežu takām var klaiņot basām kājām,
ja pārāk nebaidās no odzēm un šķautnainiem akmeņiem,
kam pieder šī zeme.

Tā ir akmeņaina.

Bet tai pāri šļūcis ir arī ledus laikmeta šlūdonis:
tādēļ tā ir stumdīta un grūstīta,
un daudz kas vairs nav savā vecajā vietā.
Mēs esam bijīgi, kad ir runa par lediem,
un ilgojamies saules, kas tos izkausētu.
Tās ir ilgas, kas piepildās tikai daļēji.
Tāpēc mums asinīs ir kaut kas no pieneņu sulas:
jo to dienu ir daudz un tās gaŗas,
kad saule
mums spīd no pienenēm grāvmalās,
ne no debesīm.

Tāpēc,
runādami
par šo zemi ar matiem turpat vai polāros ledos,
nemētājieties ar akmeņiem –

Akmeņu tāpat šeit ir gana.

/dzejoļa autors Andrejs Irbe/