Šodien dīvains nemiers dabā,
Vēju šalkas tālas ilgas kvēl.
Latvju meži noslēpumus glabā,
Mirt par kuriem nav nevienam žēl…
Miglā sarkanā slīgst dzimtās zemes lauki,
Viņas elpā zelta druvas līkst.
Mūžu mūžos latvjiem nebūs draugi
Tie, kas daudziem liek pa Sibīriju klīst.
Mūsu svētumu tie dzelžos kaltām kājām
Samin dumbrājos un smīnot tālāk iet,
Pāri senām, mīļām latvju mājām
Daudzreiz sārtas uguns liesmas zied.
Brālim brālis jānošauj bij kaujā,
Dēls pat tēvam kļuva tāls un svešs.
Tos, kas neaizgāja asiņainā pļaujā,
Klusi slēpa dzimtās zemes mežs.
Izgaist naktis. Tālāk steidzas dienas.
Mācot latvjiem dziļāk naidu just.
Mūsu sirdīs liesmo vienas domas:
Latvju tautai mūžam nebūs zust!
/dzejoļa autors Lūcija Sāgameža-Nāgele/
Atslegas vārdi: Mīlestība34035, Dzīve38617, Attiecības38715
uzrakstit gan velos seit tomer
par savu dzimto zemi ka latviju.
sie vardi nav tavi,tie kautkad rakstiti.
tie rakstiti tad kad cilveks caur gibu bij spejigs
dot savu no sava,jo tas prieceja sirdi.
ir ta,ka apspiesto likumu del
cilvekam aizspiezas ari elpa.
latvietis neuznem tiru gaisu,patikamu veju tomer tas neizjut,
jo nav speka,
prieks,kas ir dabigs un ir speks,vins ir apspiest un netirs.
to es izjutu virs visas latvijas zemes
kas no cilveka mutes nak,tas tomer uziet debesis.
un maz ir cilveku,kas uz gaiso nakotni cer.
bet es nemetu savu cepuri nost,kaut virietim pienemts to nesat.
ja virieti skata no cepures,tad nu kada tam cela sieviete trapas.
Tā nav ticība . Tā ir Latvija!