Skat, cik debesis šodien skaidras
un mierīgas,
un kaut kur arī klusa zvaigzne
no vientulības mūk.

Tāds klusums un miers šovakar.
Šķiet pasaule uz brīdi apstājusies
un pat mans vientuļais sētas sunīts
ir kaut kur aizmaldījies.
Es ceru, ka uz labākiem laukiem,
Kur vientulības un bada nav.

Satumst,
tik skaista laterna
savā grācijā caur tāliem kokiem atspīd
un tālumā kāds vecs vīrs
ar spieķīti pie laternas stāvēdams
citiem mīlestību no plaukstas dāvā.

/dzejoļa autors Monta Meijere/