Debesis iekrita manī -
pūkainā mākoņu sapnī.
papardes izauga cauri
vīgriezes izlūdzās sauli.
Pakalni pārtapa kalnos,
Dūkanie kumeļi salnos.

Uzplauka rozes baltas,
Izklīda atmiņas saltas.
Kluss, plūstoš kā jūra bez viļņiem-
Kā kāpas bez dzeldošiem ziediem.
Paņēma mani mīļi saujā
Bezgalīgā klusumā straujajā.
Dzīvā, mierīgā gaismā,
Tā bija mūžības varenā plūsma,
Un kļuva par visu vienā -
Ciešanās, mīlestībā, atklāsme un dzejā.

/dzejoļa autors Lelde Petraite/