Vai zvans jau skan? Vai miegā dzirdu?
Vai jāpošas?... Jā, tiešām sauc:
Ai, jaukais sapnis, tevī mirtu,
Kur piedzimis, kur prieku daudz!

Jau aicina uz miera telti,
Kur varenais man aires sniegs;
Pār jūru jābrauc, viļņi celti
Kā kalni, kurus skūpsta sniegs.

Ai, bērnība! Ai, saules dienas!
Vai tikai reizi spīdat jūs?
Vai neredzēšu vairs nevienas,
Vai tikai mācies debess būs?

”Jau šķīries!...” čukstu vēl uz sevi
Pie altāra, kur svētums mirdz;
Ai, bērnība, es skūpstu tevi!
Tev pieder mana bērna sirds!

/dzejoļa autors Jānis Poruks/