Ikkatris to zin,
Ikkatris to reiz jutis,
Tāpat sāpināts, maldināts,
Jo draudzība.

Jo draudzība ir cieša,
Vēl stiprāka un koša top,
Tā nerimstas ne brīdi,
Līdz veldzēta kļūst.

Tai gards šķiet malks,
Kas rauts no atmiņām,
Vēl gardāks smaids,
Kas tavā sejā spīd.

Jo draudzība mīt manī,
Ko dodu knaši Tev,
Bet gaidu es mirkli,
Kas, jo ātrāks kļūst.

/dzejoļa autors Elizabete Steina/