- Dieviņ! Tu esi tik liels un labs!
Tev elkoņi stipri un gari;
kad dienā tos sniedzi caur mākoņiem,
Tu visus noglaudīt vari —

rudzlauku un pienenes ceļmalā,
un visgaŗāko liepu pagalmā,
un stārķi, un Janku, un mani arī.
Dieviņ, man tagad nu miedziņš nāk,

jau circenīts krāsnī kaļ gurdenāk —
Kad aizmigšu - būsi tik labs tak, vai nē? — man dārzā, zem ābeles, dobītē,
tur, kur tas iespraustais kadiķīts,
viens cukurzirnītis iestādīts.

Un kamēr es pats būšu apgulies,
viņš gribēs uzdīgt un paaugties...
Bet zeme tik cieta, un viņam, varbūt,
būs zaļo galviņu pacelt grūt,

tad viņam gan, Dieviņ, Tu piepalīdz!...
Bet zaķis ja atnāk, tad nelaid to klāt!
Rīt grību ko labu Tev izdomāt...
Kā veļas nu miedziņš, mīksts, smaržīgs un balts...
Tik saki vēl viņam, lai aug labi salds!

/dzejoļa autors Fricis Bārda/