Kas zin, cik paies vēl gadu,
Varbūt pat veseli simts,
Cilvēks nezinās dvēseles badu,
Jo viņš bez dvēseles dzims.

Mākslu mūzas sēdēs bez maizes
Un diedelēs garozas ielās,
Bet dzejnieki dvēseles aizstās
Ar jaunām ķīmiskām vielām.

Un ķīmiskas vielas tecēs
Pa artērijām un vēnām,
Un nomainīs paaudzes vecās
Ļaudis bez dvēselēm gēnos.

Tiek cildināts dvēseles seklums,
Tiek dvēsele plosīta driskās,
Šos trīszilbju vārdus meklēs
Vārdnīcās arhaiskās.

/dzejoļa autors Cecīlija Dinere/