Viņš ir jauks, bet kad viņš sāka dzīvot mūsu mājās radās šādas tādas pretenzijas. Mūsu mājā mēs bijām jau iegājuši tādā kārtībā kura apmierināja visus(māti, brāli, mani). Un lūk šis ienācējs izmainīja visu.
Viņš mīl pedantisku kārtību. Pats viņš ir vecpuisis bez bērniem. Visu dzīvi dzīvojis viens un nekad nav rēķinājies ar kādu sev blakus.
Viņu kaitināja visi sīkumi, kas mums jau bija ierasti. Piemēram apakšveļa vannas istabā viņa izraisīja gandrīz lēkmi! Vai tad sieviešu apakšveļa ir tik šausmīga man liekas ka tā nekož! Un tad pārtikas gādāšana, nedod Dievs ka brālis apēdīs viņa nopirkto sieru vai desu. Un tādi sīkumi ko mēs tā īsti nebijām piefiksējuši.
Māte dzīvoja stresā, jo viņa negrib dzīvot viena, kad mēs dosimies prom. Viņa vispār ir cilvēks, kas darīs visu lai izpatiktu cilvēkam. Vienmēr domās: "ko par to teiks citi!?" Un viņas draugs savas pretenzijas neteica mums, bet gan mātei un tad māte teica mums, kad viņa nebija tuvumā. Dīvaini ļoti dīvaini!
Un lūk beidzot esmu prom. Biju ciemos aizbraukusi uz svētkiem. Laika bija maz- pāris stundas. Un pat īsti parunāties nesanāca, jo tur neliels remonts un aizņemti visi .
Atbraucu uz savu māju un saņemu sms "Čau! Man liekas, ka tu esi uz mani dusmīga par to ka atņemu tavas mātes mīlestību tev. Attā"
Šoks! Lai man arī viņš ne īsti nepatīk izturos pret viņu pieklājīgi un laipni. Un še tev!  Aizrakstīju, ka man prieks ka viņš tur ir kopā ar māti.