Mana attieksme pret krāpšanu bija kā vairumam- nosodoša. Zinu cik tas ir stulbi un bezjēdzīgi. Atdoties vājumam un darīt pāri otram cilvēkam.
Mēs ar draugu kopā dzīvojām jau trīs gadus ikdiena bija tik garlaicīga, ka neliels flirts uzmundrināja. Sajutos seksīga un interesanta. Tāpēc piezīme vīriešiem- nesāciet uztvert sievietes kā pašsaprotamas
Puisis, kas mani aplidoja bija jau pazīstams- mana pirmā simpātija. Jauks puisis ar raksturu, kas neatstāj vienaldzīgu. Tikai pietrūka man spēcīgas vīrišķības no viņa. Mēs satikāmies reti. Tās bija vienkāršas pastaigas. Runāt ar viņu varēja par visu, izņemot manu draugu.
Un tas notika tik nejauši ka nezinu pat kā... Es ar viņu skūpstījos. Pinika.
Atgriezos mājās un tur ar draugu darījām ierastās lietas- garlaicīgas, rutīnas pilnas.
Pagāja laiks un es satikos ar puisi un turpināju grābt izjūtas no pastaigām un skūpstiem. Un dienā, kad es visu domāju izbeigt, draugs uzzināja ko esmu sadarījusi.

Un te nu es esmu. Pēc visa tā. Laiks ir paskrējis, vesels pusgads. Draugs man piedeva, tikai tāpēc ka nebiju pārgulējusi ar otru. Veselu pusgadu dzīvojām atsevišķi un centāmies tikt pāri manai pieļautajai kļūdai.
Interesanti, ka viņš tika tam pāri ātrāk nekā es. Vēl joprojām mokos sirdsapziņas pārmetumos un nedrošībā, bet vakaros, kad ejam gulēt un viņš piespiež mani sev klāt es zinu, ka viss ir labi.

Es krāpu un kļūdījos, bet zinu ka vairāk nesūdzēšos par garlaicību un rutīnu, jo rutīna ir labi. Vairs nepieļaušu tādu kļūdu, es vairs nespēlēšos ar citu jūtām, es nekrāpšu!